Kas ir romanizācija?

Pirmās romanizētās provinces bija Piealpu Gallija, Narbonnas Gallija, Dienvidu un Dienvidaustrumu Spānija, vēlāk pārējā Gallija, Spānija un Donavas baseina provinces, kā arī Āfrika un Britānija (ne tik lielā mērā). Romas impērijas austrumu daļu romanizācija īpaši neskāra, jo romieši izjuta cieņu pret grieķu kultūru un grieķiskais elements tur paturēja savu vadošo stāvokli, bet tomēr grieķu valodā ieviesās daudz latīnismu.

Oktaviāna Augusta (63. – 14. g. p.m.ē.) laikā provinces sāka strauji attīstīties. Augusts tuvināja provinces Itālijai un Romai, sakārtoja un pastiprināja kontroli pār provinču pārvaldniekiem un nodokļu ievācējiem, lai ierobežotu romiešu amatpersonu patvaļu un pārtrauktu provinču izlaupīšanu, aizliedza nodokļu iekasēšanu nodot atpircējiem, veicināja pilsētu attīstību. Tajās valdīja romiešu amatniecības tradīcijas, viņu preces un nauda. Nauda bija arī propagandas līdzeklis – uz monētām iekaltais imperatora attēls visus provinču iedzīvotājus “iepazīstināja” ar valdnieku. Lauksaimniecībā vietējās tradīcijas apvienojās ar Itālijas ražošanas tradīcijām. Augusta laikā forumā novietoja Zelta Jūdzes Stabu, kas simboliski nozīmēja provinču pievienošanos Romai.