„Atmiņa ir sevišķa mūsu apziņas spēja atjaunot agrāk pārdzīvotus priekšstatus. Tai ir svarīga loma cilvēka dzīvē, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un pēc vajadzības var tās izmantot praksē. Atmiņa cieši saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.” (Jūlijs A. Students) Atmiņas zudums būtu katastrofa, cilvēki kļūtu līdzīgi zvēriem. Tiktu aizmirsts kultūrvēsturiskais mantojums. Tiktu zaudēts viss.
Izzustu valodas, cilvēki sāktu sazināties ar primitīvām zīmēm, kā to darīja agrāk. Cilvēki kļūtu tukši, viņus interesētu tikai pārtika un ūdens, viņiem vairāk neinteresētu garīgās un sakrālās vērtības. Cilvēki savā veidā kļūtu par dzīvniekiem, kam ir svarīgi izdzīvošanas instinkti. Izdzīvotu spēcīgākais.
Kultūrvēsturiskajam mantojumam vairs nebūtu vērtības, jo mēs nezinātu, kas tas tāds ir. Muzeji kļūtu par celtnēm dzīvošanai, nevis saglabātu mūsu vēsturiskās vērtības. Grāmatas kļūtu par lappusēm ar ķeburiem, kurus neviens nesaprastu. Baznīca kļūtu vienkārši par ēku, jo neviens nezinātu tās pielietojumu. Iestātos cilvēces pagrimums.
Ja cilvēce zaudētu atmiņu, tad viņa zaudētu visu. Nepastāvētu nekas ilglaicīgs, jo nebūtu iespējas mācīties no pagātnes, jo tā būtu aizmirsta. Cilvēki kļūtu akli savā domāšanā un darbībās. Cilvēki vienkārši eksistētu, nevis dzīvotu.
Tā būtu iznīcība, jo cilvēkiem nāktos evolucionēt no jauna, un daudzi tādēļ mirstu, jo izdzīvotu stiprākais. Cerēsim, ka nekad nekas tāds nenotiks, jo citādi būtu pasaules gals.
