Ķīnas tētra māksla
Ķīnas teātra mākslas vēsture ir gara un ļoti sarežģīta. Mūsdienās cilvēki to vairāk sauktu par Ķīnas operu, lai gan tas ir stipri apliecināts uz Bejingas operas veidu, bez tā, Ķīnai ir dažādu veidu teātri.
Ķīnas teātra pirmsākumi iestiepjas vēl stipri pirms mūsu ēras. Tie ir meklējami 1500 gadus pirms mūsu ēras, kas vēl valdīja Shanga dinastija. Šajā teātrī bija ļoti izcelts mūzikls, ākstīšanās un akrobātika.
Shanga dinastijas bija izveidojusies Tang dinastija. Dažreiz šī dinastija tiek dēvēta par „Paaudze ar 1000 izrādēm”. Šīs ēras laikā, Ming Huang izveidoja, kādu aktieru skolu, ko dēvēja par Bumbieru dārzu, lai izveidotu teātrus ar primāriem drāmas mūzikliem. Tāpēc aktierus tur parasti sauca par „Bumbiera dārza bērniem”.
Vēlāk Imperatores Ling dinastijai sākoties, izveidojās ēnu leļļu teātra izrādes, kas bija viens no Ķīnas teātra izcilākajiem veidiem. Ēnu leļļu teātra izrādes iedalījās divos dažādos teātra stilos – Cantonese (Ķīnas dienvidi) un Pekingese (Ķīnas ziemeļi). Šie stili bija atšķirami pēc leļļu izskata un novietojumu uz nūjas, bet leļļu spēle neatšķīrās. Abi stili galvenokārt attēloja skaistus piedzīvojumus un fantāzijas, ļoti reti, gandrīz vispār neattēloja, šajos teātros politisko propagandu.
Cantonese stilu veidotāju lelles vienmēr bija lielākas nekā Pekingese lelles. Tas bija taisītas no plānas dzīvnieku ādas, kas ēnas uz plānā aizkara padarīja izteiktākas. Simboliskas krāsa arī bija ļoti dominējošas – melna seja, kas apzīmēja godīgumu, sarkana seja, drosmīgumu. Cantonese lellēm nūjas bija piestiprinātas tieši perpendikulāri lelles galvai.
Pekingese lelles bija daudzreiz smalkākas un mazākas. Tās bija veidotas no ļoti plānas, caurspīdīgas dzīvnieku ādas, kas tika ņemta no ēzeļu vēdera. Šīs lelle pēc tam tika krāsotas ar visnedažādākajām krāsām, kas metot ēnu veidoja ļoti skaistas ēnas. Plānās nūjas, kas kontrolēja lelles, bija piestiprinātas pie ādas apkakles, pie kakla. Nūja bija paralēli leļļu ķermenim, bet 90 grādos, kur nūja bija saliekta, bija piestiprināta pie lelles kakla. Kamēr šīs nūjas bija redzamas, kad lelles mēta ēnu, tas meta ēnu blakus lellei, lai netraucētu figūras izrādi.
Nūjas bija piestiprinātas pie kakla, lai atvieglotu galvu maiņu vienam ķermenim. Kamēr izmantoja izrādē vienu galvu tikmēr citas bija ieliktas muslīna grāmatā vai no lina apšūtā kastē. Galvas vienmēr tika noņemtas tikai naktī. Tas tāpēc, jo bija veca māņticība, ka lelles atdzīvojas naktī. Daži leļļu meistari aizgāja pat tik tālu, ka galvu novietoja vienā kastē, bet ķermeni citā un tālu vienu no otras, lai patiešām būtu pārliecināti, lai tās neatmostos. Ēnu leļļu teātris bija visizplatītākais teātris visā Ķīnā un varbūt arī pasaulē 11. gadsimtā. Bet kad tas kļuva par valdības iespēju, kontrolēt visu valsti, tas zaudēja savu popularitāti.
