Klāva Elsberga personība un daiļrade

Tomēr ne tikai ironiskā gaisotne saista Klāvu Elsbergu ar Rokpelni. Arī Klāvs Elsbergs apzināti dzejo nepoētiski, diez ko nerespektēdams daudzos vārsmošanas likumus, un tomēr gala iznākums izrādās poētisks. Precīzāk, Klāvs Elsbergs paliek dzejnieks, arī būdams nepoētisks; tā ir dzeja, kas ietver sevī arī “dzīves prozu”, lieliski apzinoties distanci starp prozu un poēziju. Acīmredzot tā ir likumsakarība: katra paaudze no jauna atklāj to, ka dzejas robežas iespējams paplašināt uz profānās leksikas un citu piezemēto padarīšanu rēķina. Abstrakcijas Klāvs Elsbergs allaž tiecas sasaistīt ar kādām parasti visai kolorītām un mazliet groteski deformētām reālijām. Raksturīgs paraugs: “es ražoju dzejas vielu / ar kuru var pielīmēt lielu / raķeti klātu pie šahtas / ģenerāli pie tahtas / draudīgus vārdus pie mutes / un zemūdeni pie butes” (no šīs skaistās ilūzijas jau pēc nedaudziem gadiem atsacījās būtībā visi Klāva Elsberga paaudzes dzejnieki). “Augstais” tiek projicēts “zemajā” un otrādi; līdz ar to “zemais” iegūst kādu jēgpilnu dziļuma dimensiju, savukārt “augstais” parodijas un groteskas efektu. Elsbergs vairās no nodeldētiem simboliem un metaforām, no “vecajiem un vienkāršajiem vārdiem”, radīdams pats savas, bieži vien pārgalvīgi sarežģītas metaforas. Tāpat viņš nemēģina “aizbēgt” vai “paslēpties” no ikdienas, kaut gan “patvēruma” motīvs viņa dzejā ir jūtams; pavisam pretēji, daudzi dzejoļi izaug tieši no ikdienas dzeja netiek dalīta “lielajās” un “mazajās” tēmās .

Drīzāk “klātbūtnes efektu” rada tieši viņa valoda: nevis valodiskas ekstravagances kā Uldim Bērziņam vai Jurim Kunnosam un arī ne smalki izkopta stilistika (gan jāpiebilst, ka arī šķietami raupja stilistika dažkārt prasa rūpīgu slīpēšanu), bet gan “iegrimšana” valodas dabiskajā esamībā. Līdz ar to arī dzeja kļūst dabiska, mānīgi vienkārša un tai pašā laikā gana rafinēta. Klāva Elsberga rakstības poētiskais manifests ir nenoliedzami iespaidīgs: “pirkstgaliem aizdegoties / neveiklie vārdi iet bojā // lai tu ar tuksnesi mutē / caur simbolu birztalām ietu // (nāve konspektē mūžu / un pasvītro šito vietu).”

Klāva Elsberga dzejoļi bieži atgādina mazas ironiskas novelītes vai “situācijas”, kurās aloģiskais un brīžiem arī sirreālais skatīts kā pašsaprotams, tiesības uz izbrīnu un neizpratni atstājot lasītājam. Šādā aspektā Klāvs Elsbergs ir pats “stāstošākais” no astoņdesmito gadu dzejniekiem viņa dzeja vien retumis tiecas sarukt elegantā aforismā vai atskaņotā sentencē. Taču tas nenozīmē, ka viņš kaut ko aprakstītu vai izklāstītu reāli iedomājamas norises. Drīzāk teksti veidoti kā kādas domas, emocijas vai metaforas piedzīvojumi Klāva Elsberga poētiskajā pasaulē. Dažkārt tās ir mulsinošas metaforas: “dzelzceļa malā sapnis / pakārts šūpojas vējā / sasalis galīgi ciets / ka cilvēku nosist var.

Citkārt Klāva Elsberga teksti patiesi izvēršas par sižetiskām novelītēm, kas likas kontrabandas ceļā aizgūtas no prozas.