Klonēšana - ieguvums vai posts?
Klonēšana tiek veikta arī medicīnas vajadzībām; ar tās palīdzību būtu iespējams novērst vairāku mūsdienu cilvēku slimību rašanos. Klonējot cilvēka embriju, ir iespējams no tā iegūt cilmes šūnas. Cilvēka audu cilmes šūnas ir pamats orgānu homeostāzei un pašatjaunošanas procesam. Pašlaik cilmes šūnas izmanto, lai ārstētu asinsrades slimības jeb asins vēzi. Mediķi cer, ka drīzumā no tām varēs radīt zāles, kas spētu izārstēt diabētu, paralīzes, multiplo sklerozi, infarktus, Alcheimera, Parkinsona un citas slimības. Arī šādu mērķu sasniegšanai klonēšana tiek vērtēta pozitīvi.
Vairs nav šaubu, ka cilvēce agri vai vēlu nonāks līdz cilvēku klonēšanai, lai arī pastāv daudz aizliegumu un ierobežojumu. Tomēr tas radītu daudz problēmu. Šaubas izraisa lielais neveiksmīgo klonēšanu skaits, bet neveiksmīgu klonēšanu rezultātā varētu rasties nepilnvērtīgi cilvēki. Ir pierādīts, ka klonētais organisms, kuram izdevies izdzīvot, biežāk slimo un ir mazāk dzīvotspējīgs. Vēl viens arguments pret cilvēku klonēšanu klonam būtu tādi paši pirkstu nospiedumi kā oriģinālam. Bet, tā kā visa mūsdienu kriminālistika balstās uz pirkstu nospiedumiem un DNS analīzi, nebūtu iespējams tikt galā ar izveidojušos situāciju. Rodas jautājumi arī no ētiskā viedokļa cik daudz cilvēks drīkst iejaukties dabas norisēs? Vai šāda cilvēku pavairošana nenovestu pie tā, ka bērnu īpašības izvēlētu iepriekš līdzīgi kā mēbeles vai automašīnas modeli? Un klonētais bērns būtu nevis divu vecāku pēcnācējs, bet gan viena cilvēka ģenētiska kopija. Tātad, diez vai būtu daudz tādu pāru, kas vēlētos sev klonētu bērnu.
