Krievijas impērija: valsts rašanās un izaugsme
Krievijas impērija bija oficiālais Krievijas valsts nosaukums no 1721. līdz 1917. gadam. Nosaukumu oficiāli pasludināja Pēteris I, kurš pieņēma imperatora titulu. Impērijas galvaspilsēta bija Sanktpēterburga (pēc 1914. g. saukta par Petrogradu, PSRS laikā Ļeņingrada).
Feodālisma iezīmes, lai gan atšķirīgas no Rietumeiropas, Krievijā parādījās līdz ar centralizētas valsts veidošanos – kņazi vēl Ivana Bargā laikā sāka piedalīties cara organizētos karagājienos ar savām militārajām vienībām apmaiņā pret teritorijām.
Atšķirībā no Rietumeiropas, Krievijā gandrīz nebija iekšējas konkurences starp valsts un baznīcas varām. Ortodoksālā baznīca XVII gs. gan pārdzīvoja šķelšanos un bija novājināta. Šeit varētu vilkt zināmas paralēles ar Kontrreformāciju, taču nebija nekā līdzīga Eiropas Reformācijai. Baznīcas loma vēl vairāk samazinājās pēc pakļaušanas cara ierēdņiem. Tas gan lielā mērā atbilda arī Bizantijas varas organizācijai, no kurienes Krievija savulaik bija pārņēmusi ortodoksālo ticību. Līdz ar to Krievijas monarhija un valsts politiskā uzbūve kļuva izteikti autokrātiska.
Krievijas caram Pēterim I izdevās īsā laikā ar nežēlīgu varu, gandrīz bez iekšējiem sabiedrotajiem, reformēt daudzas Krievijas dzīves sfēras, kā arī paplašināt valsts robežas.
Taču vislielāko uzmanību Krievija piesaistīja no Eiropas puses pēc uzvaras Ziemeļu karā (1700. 1721.), tai skaitā zviedru armijas sagrāves Poltavas kaujā 1709. g. Uzvaras laurus šajā karā Krievija gan dalīja ar Žečpospoļitu un Dāniju, jo arī tās bija ieinteresētas Zviedrijas hegemonijas ierobežošanā Baltijas jūras dienvidu piekrastē.
Pētera I reformu un iekarojumu ceļu Krievijā turpināja Katrīna II.
