Kristus tēls caur gadsimtiem
To sākt nolēmu Bizantijā, XIII – XV gadsimtā. Šai laikā, pēc Krusa kariem un Konstantinopoles ieņemšanas (1204), impērijas teritorijā radās trīs nelieli centri, no kuriem vislielākā nozīme kultūras dzīvē bija Nikejai. Šeit arī radās interese par antīko mākslu, ko dažās sabiedrības aprindās uzskatīja par nacionālo mantojumu. Pēc impērijas atjaunošanas Mihaila Paleologa valdīšanas laikā ( Konstantininopoli ieņema 1261.g.) mākslā, sākās jaunu ceļu meklēšana. Kopš XIII gadsimta ikonu glezniecībā vērojamas Paleologu renesanses iezīmes.
Ermitāžas kolekcijā atrodas, „Kristus Visuvaldītāja” gleznojums (1363, Bizantija), kurā vērojamas tam laikam raksturīgas izsmalcinātās proporcijas. Interesants ir vēlāk iemīļotais paņēmiens – baltos laukumus ievilkt ar asiem otas vilcieniem ( tie padara vēl izsmalcinātākus sejas un roku detaļas), ar sevišķu krāsu bagātību izceļas zilās drānas. att.nr.1. Sejai trūkst agrākās stingrības. Ikona sevišķi interesanta tāpēc, ka uz tās malām saglabājušies divu Bizantijas augstmaņu portretiskie attēli, kuri ir tikai Kristus plaukstas lielumā, ar ko vēl vairāk pasvītro viņa Visvarenību, valdonīgumu. Tā nav nejaušība, bet meistaru apzinātās rīcības rezultāts, kas prasa no dievlūdzēja paklausību, izraisa bijību, nosaka distanci.
Reliģiskā māksla renesanses laikmetā ( personības kults), bagātinās ar jaunām tēmām, kurās mākslinieki attīsta savu fantāziju. Dieva tēls tiek cilveskots, un gleznotāji izvēlas tādus sižetus kā: iemiesošanās, Jēzus dzīve un nāve.
Protorenesanses pārstāvis, Džoto di Bondone ( ap 1266 – 1337), bija viens no pirmajiem kurš, atmeta Bizantijas mākslai raksturīgo figūru stāju uz pirkstgaliem un pievērsās reālisma principiem, viņa darbos cilvēku figūru, apģērbu un seju vaibsti ir dabiski. Džoto māksla ir vīrišķo tēlu pilna, pat sievietes ir vīrišķīgas. To lieliski var redzēt viņa darbā „Kristus apraudāšana”( ap 1305), att.nr.2.
Mazačo (agrīnā renesanse), mākslā figūras un žesti ir psiholoģiski izteiksmīgāki, vairāk atraisītāki, seju tipi daudzveidīgāki. Īpašu vietu Mazčo jaunradē ieņem trīsvienības tēmas risinājums Florences Santa Marija Novella klostera dievnamā darbā „Kristus apraudāšana”( ap 1305), att.
