Sievietes tēls renesanses mākslā

Renesanse... Tulkojot no franču valodas šis vārds nozīmē atdzimšana. Tātad senās, antīkās kultūras atdzimšana. Renesanses kultūras centrs bija un ir Itālija un slavenākās pilsētas, kas visvairāk saistās ar šo vārdu un kurās visvairāk darbojušies renesanses laika pazīstamākie mākslinieki ir: Florence, Roma, Venēcija, Boloņa un vēl citas.

Ar šo trešo posmu ir saistītas visvairāk mums zināmās slavenības, piemēram, Rafaels, Mikelandželo, Leonardo...

Renesanse ir laiks, kas saistās ar humānismu. Cilvēks pirmo reizi apzinās sevi kā personību. Renesansē cilvēks it kā atvēra acis un paskatījās sev apkārt. Tas vairs neraudzījās uz debesīs notiekošajām mistērijām, ne arī zem viņa esošajām ugunīgajām elles briesmām un arī vairs negremdējās sevī, lauzot galvu par savas izcelsmes likteņa jautājumiem un vēstures miglainajām determinantēm. Cilvēks sāka tiekties aptvert un izzināt Zemi. Līdz ar to ir izveidojusies renesanses laika devīze, ka “cilvēks ir visu lietu mērs”. Cilvēki renesanses laikā uzskata, ka daba ir visu zināšanu pamatā un atdzimst interese par antīko kultūru (precīzāk par Romas kultūru). Parādās interese par cilvēkiem, piemēram, pirmo reizi sāk rakstīt biogrāfijas. Mākslā izmainās darbu saturs – ienāk filozofiskās tēmas, literārās tēmas, saglabājas Bībeles sižeti, ienāk mitoloģija, laicīgā tematika, piemēram, portreti.

Renesansē sāka apgūt telpisko perspektīvu. Florencietis Mazačo (1401 – 1428.) bija pirmais, kas sāka ievietot figūras telpā, izmantojot perspektīvas likumus.

Glezniecībā un tēlniecībā ienāk plastiski apjomīga ķermeņa izjūta. Izmainījās sieviešu tēls. Pirms renesanses visi tēli tika attēloti askētiski sievietes, netika attēlotas brīvās pozās, ar dzīvu, reālu un patiesu sejas izteiksmi.

Kamēr Florencē florenciešu glezniecībā galveno lomu spēlē forma un zīmējums, venēciešu mākslinieki izceļ krāsu un gaismu efektus.