Godi un tradīcijas ir tautas kultūras sastāvdaļa, ar kuru palīdzību tā nevar pazust citās tautās. Nemirstīgas ir tās tautas, kuras ciena un godā senču tikumus un paražas.
Latviešiem kā senai tautai bija izkopta sava kultūra, ar kuras palīdzību viņus varēja atšķirt no citām tautām. Tikumi un paražas, kā arī tradīcijas pavadīja viņus visā dzīvē.
Krustabas ir pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam deva vārdu. Senos laikos vārda došanu saistījās ar bērna uzņemšanu dzimtā.
“Pāde” senos laikos apzīmēja gan krustāmo bērnu , gan krustību rituāla izpildītāju, kurš vēlāk kļuva par kūmu jeb krustvecāku. Nosaukums “krustabas” atvasināts no vārda “krusts”, jo šai zīmei ir svarīga nozīme vārda došanas rituālā. Latviešu tautai krusts bija pazīstamas kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme. Nosaukums “krustabas” jeb “krustības”, salikteņi “krusttēvs”, “krustmāte”, “krustmeita”, “krustdēls” atspoguļo raksturīgo krustabu iezīme: kūmu solījumu sargāt bērnu, zvērējot pret krustu.
Krustabās piedalījas:
Pāde – krustāmais bērns
Dižais kūma jeb vedējs – krusttēvs
Dižā kūma, vārda kūma – krustmāte
Nesējīša – bērna aukle, nesēja
Mazās kūmas jeb sānu kūmas – citi radi
Liecinieki jeb krustabnieki – pārējie krustabu viesi
Māte un tēvs – krustāmā bērna vecāki
Devītajā dienā pec bērna dzimšanas dzimtas locekļi izlēma, vai uzņemt bērnu dzimtā. Ja bērns bija godā dzimis un vesels, tad uzņēma, bet, ja negodā dzimis vai vārgulis, tad neuzņēma. Varbūt, ka lemšanā piedalījās tikai dzimts vīrieši – ieroču nesēji.
“Kālabade svētu rītu pulkiem jāja balēliņi?
Viena maza dvēselīte apakš baltas vilainītes.”
Tautasdziesmās redzams, ka lielais lēmums tika pieņemts pie ūdens:
“Krievēniņu, leitēniņu iemetām ūdenī,
Savu baltu bāleliņu iecēlām laiviņā.”
Laika gaitā krustabas sajaucās ar kristīgās ticības rituāliem. Tāpēc, mēs esam spiesti vest bērnu kristīt uz kristīgo baznīcu, bet pārējās paražas lielākoties paliek nemainīgas.
RADĪBAS:
Senos laikos bērni parasti piedzima pirtī. Latviešiem pirts vienmēr bija godā, šad tad to sauca arī par Māras un Laimas pirti, jo viņas bija klāt dzemdību laikā. Māras ziņā bija augums un vieliskās dabas norises, taču Laimas – liktens, laime, laba izdošanās. Lai dzemdības būtu vieglākas, grūtniece uz pirti gāja izlaistiem matiem, arī atpogāja apģērbu un atslēdza mājā durvis, atdara lādes un atvēra vākus.
