Krustabas latviešu tradīcijās: nozīme un simbolika
Godi un tradīcijas ir tautas kultūras sastāvdaļa, ar kuru palīdzību tā nevar pazust citās tautās. Nemirstīgas ir tās tautas, kuras ciena un godā senču tikumus un paražas.
Latviešiem kā senai tautai bija izkopta sava kultūra, ar kuras palīdzību viņus varēja atšķirt no citām tautām. Tikumi un paražas, kā arī tradīcijas pavadīja viņus visā dzīvē.
“Pāde” senos laikos apzīmēja gan krustāmo bērnu , gan krustību rituāla izpildītāju, kurš vēlāk kļuva par kūmu jeb krustvecāku. Nosaukums “krustabas” atvasināts no vārda “krusts”, jo šai zīmei ir svarīga nozīme vārda došanas rituālā. Latviešu tautai krusts bija pazīstamas kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme. Nosaukums “krustabas” jeb “krustības”, salikteņi “krusttēvs”, “krustmāte”, “krustmeita”, “krustdēls” atspoguļo raksturīgo krustabu iezīme: kūmu solījumu sargāt bērnu, zvērējot pret krustu.
Devītajā dienā pec bērna dzimšanas dzimtas locekļi izlēma, vai uzņemt bērnu dzimtā. Ja bērns bija godā dzimis un vesels, tad uzņēma, bet, ja negodā dzimis vai vārgulis, tad neuzņēma. Varbūt, ka lemšanā piedalījās tikai dzimts vīrieši – ieroču nesēji.
