Kultūras līmenis akmens laikmetā
Latvijā akmens laikmets pastāvēja apmēram septiņus tūkstošus gadu ilgi – no 9.g.t.vidus līdz 2.g.t.vidum p.m.ē. Šo laiku sīkāk iedala trīs posmos, pamatojoties uz atšķirībām cilvēku dzīvesveidā. Katram posmam dots no grieķu val. Patapināts nosaukums: paleolīts jeb senākais, mezolīts jeb vidējais un neolīts jeb jaunākais akmens laikmets.
Apmēram pirms 10 000 gadiem, virzoties gar upēm, sekojot ziemeļbriežu bariem, no dienvidiem vai dienvidrietumiem latvijā ienāca pirmie cilvēki. Sākumā Latviju apdzīvojuši somugri un baltu ciltis. Ap 1.g.t.p.m.ē. Latvijā ienākusi neliela iedzīvotāju grupa no skandināvijas.
Paleolīts jeb senākais akmens laikmets (8500. 7700.g.p.m.ē.)Latvijā salīdzinājumā ar akmens laikmetu kopumā bija samērā īss – tikai 800 gadu. Apmetnes cilvēki cēluši upju un ezeru krastos. Vissenākos Latvijas mājokļus varam attēlot kā apaļas, konusveidīgas briežādas teltis ar vaļēja pavarda apkuri. Teltis varēja būt slēgtas, vai arī ar vaļēju priekšu. Pavards atradās telts vidū vai tās priekšā. Katrā teltī dzīvoja 4 8 vai pat vairāk cilvēku, vecāki ar bērniem un tuvākajiem radiniekiem. Telti galvenokārt izmantoja pārgulēšanai un patvērumam sliktā laikā, dienas lielāko daļu senie cilvēki pavadīja brīvā dabā – medīja, zvejoja, vāca ogas, saknes, sēnes un citas izdzīvošanai nepieciešamās lietas. No ziemeļbriežu ragiem, kauliem, ādas un sausajām dzīslām izgatavoja arī lielāko daļu nepieciešamo darbarīku. Senākajā akmens laikmetā cilvēki iemācījās arī apstrādāt ādu. Sākotnēji telšu pārklājiem izmantoja ādas ar visu spalvu, taču tās bija smagas. Lai ādas kļūtu mīkstākas un ūdens necaurlaidīgas, tās ģērēja. Vispirms tās ar krama skrāpjiem no abām pusēm attīrīja no taukiem un spalvām. Pēc tam ar apaļiem, gludiem akmeņiem ilgstoši berzēja, padarot tās mīkstas un piesūcināja ar brieža smadzenēm. Ar šādu ādu pārvilktas teltis bija viegli pārvietojamas lielos attālumos, jo iedzīvotāji ilgstoši nedzīvoja vienā vietā, bet klejoja.
Mezolīts jeb vidējais akmens laikmets (7700. 4500.g.p.m.ē.) Latvijā ilga apmēram 3200 gadu. Cilvēki vēl joprojām pārvietojās, sekojot medījuma dzīvniekiem, ejot no vienas zivju nārsta vietas uz nākamo, arī lasot ogas, riekstus un sēnes, ievācot ēdamos augus un saknes, tomēr teltis vairs nebija līdzi nesamās, vienmēr viegli nojaucamās un atkal no jauna uzstādāmās ādas teltis, bet gan no tievām koku kārtīm, zariem, koku mizām, zāļu stiebriem, meldriem un niedrēm celtas vienkāršas konstrukcijas pastāvīgas mītnes.
