Laiks un telpa...
Katru laikmetu raksturo neatkārtojams, individuāls telpas un laika rezumējums, tas caurvij jebkuru cilvēciskās esamības jomu, nosaka specifisko rīcības veidu raksturu un tādējādi kļūst par eksistences formu.
Mitoloģiskā telpa eksistē tikai kā konkrēti telpas gabali- nevar būt telpas, kas abstrahēta no sava satura. Arī laiks pastāv tikai kā konkrēti laika gabali un to kopums. Tas ir pārtraukts, galīgs un atgriezenisks.
Antīkajā sabiedrībā laiks ir cikls, nebeidzams riņķojums un mūžīgā atgriešanās. Telpu raksturo pilnība, pabeigtība un uzbūves noslēgtība.
Kristietiskā laika orientācija viduslaiku kultūrā atšķiras gan no antīkajā pasaulē valdošās vērtības uz tagadni, gan arī jūdaismā dominējošās nākotnes. Telpa tiek uztverta kā hierarhisks veidojums, kurā atsevišķi elementi gūst nozīmi saistībā ar sakrālo vēsturi.
Renesanses laikmets noraidot pasaulīgā laika un pārpasaulīgās mūžības dualitāti padara laiku par indivīda guvumu.
Jaunlaiku sākumā radikāli mainās priekšstati par laiku un telpisko uzbūvi. Par svarīgu telpiskās struktūras elementu kļūst bezgalības apziņa. Aizvien lielāku nozīmi gūst fizikālie priekšstati par telpu un laiku.
Mūsdienu pasauli raksturo laika un telpas sašķeltības apziņa, kurā savienojas dabaszinātniskie uzskati ar eksistenciālu telpas un laika pārdzīvojumu. Sevišķi nozīmīgas ir sv. Arnēlija Augustāna, I, Kanta dzīves filozofijas un eksistenciālisma atziņas.
