Laiks un telpa: filozofiski skatījumi un nozīme

Es izvēlējos rakstīt eseju ar nosaukumu ‘’Laiks un telpa’’ studiju kursā ‘’Filozofija’’. Darbā aprakstīšu laika un telpa redzējumu dažādās sabiedrībās un laikmetos. Sākšu ar to, ko vispār nozīmē vārds filozofija (gr. philosophia < philein ‘’mīlēt’’ + sophia ‘’gudrība’’) nozīmē: 1)zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārīgajiem likumiem; mācība par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem, 2)kādas zinātņu nozares metodoloģiskie principi, 3)filozofiska mācība, pasauluzskats, 4)prātojumi; arī uzskatu kopums.

Bieži ir grūti pat iedomāties, ka uz laiku un telpu varētu raudzīties citādi, nekā raugāmies mēs. Runājot par laiku un telpu, mūsu apziņā risinās noteiktas asociācijas, aktualizējas reiz iegūtas zināšanas. Mēs zinām, ka laiks un telpa ir universāli fiziskās pasaules atribūti, tiem piemīt objektīvi raksturojumi. Telpai ir trīs dimensijas, tā ir bezgalīga, nepārtraukta, mūžīga, laiks rit vienā virzienā, tam nav ne sākuma ne gala, laiks ir neatgriezenisks, mūžīgs.

Droši vien vissavdabīgākais, vispārsteidzošākais telpas un laika modelis, salīdzinot ar mums ierastajām telpas un laika skatījuma formām, vērojams arhaiskajās sabiedrībās, kurās dominē mitoloģisks pasaules uztvērums. Mīts ir pirmā pasaules apzināšanas forma. Laika un telpas izpratni, kuru sastopam dažādu tautu un reģionu mitoloģiskajos sižetos, varam vērot arī šo tautu mākslā un agrīnajās reliģijās.

Telpa mītā ir ne vien ģeogrāfiski vāji strukturēta, tajā vērojama arī citāda organizējuma forma, to pakļauj emocionāli vērtējošam kārtojumam. Laika modelis veidots līdzīgi. Arī laiks eksistē tikai kā konkrēti laika gabali, kas manifestējams noteiktā saturā, darbībā. Laiks ir pārtraukts, galīgs un atgriezenisks. Līdzīgas telpas un laika pārdzīvojuma formas konstatējamas arī latviešu mītā. Arī mūsu dainās un pasakās telpa ir konkrēti, neviendabīgi telpas gabali. Pasaule ir noslēgta, tajā iezīmējas gan centrs, gan perifērija. Nevienādi ir arī laika momenti. Atkarībā no darbības, ar ko katrs saistās, tie var gūt savu īpašu jēgu.

Universāla laika un telpas uztvere iezīmējas ne tikai mītā. Katram laikmetam ir savs, neatkārtojamas laika un telpas skatījuma pamatformas, kas nepieciešami gūst eksistenciālu raksturojumu.

Savdabīgi laiku uztver antīkā sabiedrība. Laiks te ir cikls, nebeidzams riņķojums, mūžīga atkārtošanās, tāpat kā mūžīga ir gadalaiku maiņa, saule, lietus, sausums, kas periodiski nomaina viens otru. Cikliskā atkārtošanās nav tikai laika redzējums tā ir kultūras forma, kas caurauž visas grieķu esamības sfēras, nosakot literatūras un mākslas specifiku, filozofisko meklējumu virzību. Cikls ir ritums, un gala rezultātā mūžība.

Tiešs pretstats sengrieķu laika un telpas redzējumam ir senebreju kultūrai raksturīgais telpas un laika modelis. Laikam ir sākuma punkts. Noteicošais laika ritumā ir nākotnē, kas cilvēku tuvina mērķim. Arī telpas redzējumā iezīmējas atšķirības starp seno grieķi un ebreju. Ebrejs dzīvo pasaulē, kura nav samērojama ar cilvēku. Tā ir varena, Dieva gudrības un žilbinošu krāsu pielieta pasaule, taču tā sevī glabā cilvēkam neatminamu noslēpumu, tā nemitīgi atgādina par savu pārākumu.