Latvijas aizvēsture

Šajā laikā rakstītu tekstu latviešu valodā nav. Nav arī latviešu tautas tagadējā izpratnē. Šajā laikā ir senlatviešu ciltis - kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi ar savu valodu, turklāt to ietekmēja arī blakus dzīvojošie lībieši.

Senlatviešu ciltīm, šķiet, ka piktogrammas nav bijušas, bet ideogrammas gan (apģērbos, akmeņos, darba rīkos, traukos u.c.)

Kad sāka veidoties tautības, arī valodai izvirzījās jauni uzdevumi. Baltu ciltīm - latgaļiem, zemgaļiem, kuršiem un sēļiem -, kuras apdzīvoja tagadējo Latvijas teritoriju, izvērsās cieši savstarpējie ekonomiskie sakari. Ekonomiskā sadarbība un teritoriālā tuvība veicināja arī cilšu valodu tuvināšanos. Uz šo valodu pamatu ap m.ē. 1.gs. beigām sāka veidoties latviešu tautas valoda. Latviešu skaņu - burtu rakstu sākotni varētu meklēt m.ē. 10-12.gs., kad paplašinājās cilšu sakari ar citām zemēm. Rakstu valodas izveidē, tāpat kā valodas attīstībā vispār, liela nozīme ir dažādiem vēsturiskiem apstākļiem tautas dzīvē.

Interese par to, kad Latvijas teritorijā uzsākta rakstu zīmju lietošana, radusies jau sen, 16.-17.gs. autoru darbos atrodamas pirmās ziņas par dažādu Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes tautu senajiem rakstiem. Vēsturnieki, arheologi, valodnieki, literatūras un grāmatniecības vēstures pētnieki uzskata, ka raksts Latvijā bijis pazīstams jau pirms 13.gs.

Senās Latvijas iedzīvotājiem bija cieši sakari ar kaimiņu tautām, kuras jau no m.ē. 9.gs. pazina attīstītu burtu rakstību- Skandināvijā rūnas, Rietumeiropa latīņu rakstu, senajā Krievzemē slāvu rakstu - kirilicu. Uz vairākiem Latvijā atrastiem priekšmetiem ir sastopami šādi lineāra raksta paraugs, visbiežāk uz monētām. Atsevišķi latīņu burti sastopami arī uz Latvijā atrastajiem 10.-12.gs. zobenu asmeņiem, kurus gatavoja Piereinas zemēs. Jādomā, ka šos rakstus vietējie iedzīvotāji nesaprata un uzskatīja par maģiskām zīmēm vai ornamentiem. Latvijā atrasti arī divi Skandināvijas rūnu pieminekļi. 1937.g. Daugmales pilskalnā izrakumos atrasts apaļš priekšmets - zižļa vai kaujas vāles puse, kurā iegravētas 11 rūnas. Otrs Latvijā pazīstamais rūnu raksts ir iecirsts akmenī, kas 1869.g. atrasts netālu no Jeru muižas pie Rūjienas. Vēlāk gan izrādījās, ka tas ir viltojums. Ir iespējams, ka daži latvieši pratuši arī rūnu zīmes, jo Skandināvijas vikingi cauri Latvijai uzturēja dzīvus tirdzniecības sakarus ar austrumu zemēm.

12.gs. Jersikas un Kokneses valstiņas bija Polockas kņaza valstī. Indriķis Livonijas hronikā vēsta, ka Jersikā bijušas pat vairākas pareizticīgo baznīcas. Tātad reliģiskā kulta vajadzībām šeit noteikti lietoja arī ar roku rakstītās baznīcas grāmatas. Tomēr, izņemot Koknesi, ne Jersikā, ne arī pārējā Latvijas teritorijā priekšmeti ar slāvu rakstu zīmēm nav atrasti. Koknese 1962.g.izrakumos iegūts kāds svina zīmogs, ko izdevusi Polockas kņaze Sofija 12.gs. Zīmoga vienā pusē attēlota Sv. Sofija, otrā - Sv. Georgs. Blakus attēliem ar slāvu burtiem rakstīti šo svēto vārdi. Tātad Koknesē bijuši ļaudis, kas mācējuši senkrievu valodu.

Uz jautājumu, vai Latvijā pirms 13.gs. pastāvējis kāds vietējais burtu raksts, atbildēt pagaidām ir grūti. Vairums seno pētnieku to noliedz. Tomēr ir divi rakstu pieminekļi, kuru nozīme šobrīd nav vēl izprasta. Ludzas rajona Rundēnu ciemā atrasts laukakmens ar 2 rindās iekaltu savādu rakstu. Neapšaubāmi, ka šis raksts ir cilvēku roku darbs, taču atšifrēt un hronoloģiski datēt to līdz šim vēl neviens nav mēģinājis. Skaidrs ir vienīgi tas, ka minētās zīmes atšķiras no skandināvu rūnu zīmēm.