Latvijas neatkarības atjaunošana

M. Gorbačova nākšana pie varas PSRS un viņa sāktās reformas izraisīja daudz pārmaiņas Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Sākotnēji reti kurš domāja par neatkarības atjaunošanu. Pie šīs idejas pamazām nonāca “perestroikas” un “glastnostj” politikas ietekmē.

Situācija saasinājās pēc tam, kad jaunās PSRS ārpolitikas gaisotnē 1986. gadā Jūrmalā notika ASV un padomju sabiedrības pārstāvju tikšanās. Reportāžas no šīs konferences tika translētas Latvijas televīzijā. Tūkstošiem skatītāju uzzināja amerikāņu varas iestāžu nelokāmo viedokli – ASV nekad nav atzinusi par likumīgu Baltijas valstu okupāciju un iekļaušanu PSRS.

Latvijas sabiedrība pamazām nobrieda nopietnai politiskai darbībai. Varas iestādes centās apturēt arvien pieaugošo sabiedrisko kustību, taču bez jūtamiem rezultātiem. Vairākas akcijas tika izjauktas, taču vienlaikus PSRS ritēja aktīva antistaļinisma kampaņa, ko atbalstīja arī Gorbačovs. Tāpēc kādreiz visvarenā padomju propoganda izrādījās pilnīgi neefektīva.

Kustībā par nacionālo vērtību un latviskuma atdzimšanu iesaistījās arī latviešu inteliģence. 1988. gada vasara bija mītiņu, sanāksmju, sen atmestu cerību piepildījuma laiks. Skanēja senāk aizliegtās dziesmas, cieņā tika celti latviešu nacionālie simboli, brīvi plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi.

1989. gada vasarā domu par neatkarīgu Latviju pieņēma gandrīz visi latvieši un arī liela daļa Latvijā dzīvojošo cittautiešu.