Leonardo da Vinči: mākslinieks, izgudrotājs, ģēnijs
Ievads.
Biogrāfiskie dati.
Dzīves mērķis.
Leonardo galvenās dzīves vērtības.
Motīvi Leonardo profesionālajā darbībā.
Kādus līdzekļus Leonardo izmantoja ceļā uz panākumiem.
Apmierinātība ar dzīvi.
Kritēriji tuvu draugu izvēlē.
Uz ko personība paļāvās grūtos brīžos.
Vadmotīvi saskarsmē ar citiem.
Profesionālās darbības raksturojums.
Ieguldījums sabiedrības labā.
Dzīves laikā pastāvošās sabiedrības atzītās vērtības.
Pirmais impulss karjeras izvēlē.
Panākumu darbības virziena meklējumi.
Leonardo personīgās kvalitātes.
Karjeras veicinoša filozofiskā pārliecība.
Kas Leonardo traucēja ceļā uz panākumiem.
Kā Leonardo rīkojās neparastā, netradicionālā situācijā un viņa attieksme pret neveiksmēm.
Ko nācās ziedot savas karjeras dēļ.
Lielākie panākumi.
Secinājumi.
Ko es ieguvu veicot šo darbu.
Pielikums.
Gan skolā, gan darbā Leonardo da Vinči sekmes ir bijušas izcilas.
Mācījās Verrokjo darbnīcā Florencē no 1466. 1476. gadam.
Leonardo Milānā nodzīvoja 17 gadus (1482 1499), strādājot pie Ludoviko Sforca Milānas hercoga. (Šajā laika periodā tika uzgleznots „Svētais vakarēdiens”, viņš kā mākslinieks kļuva slavens visā Itālijā.)
Māksla bija viņa vislielākā aizraušanās objekts. Leonardo meklēja jaunus pilnības noslēpumus.
Pats svarīgākais Leonardo bija izzināt pasauli un novēroto pārbaudīt ar izmēģinājumu.
Leonardo galvenais sociālais motīvs un dzīves mērķis: zinātnes un mākslas.
Viena no galvenajām Leonardo dzīves vērtībām bija pati dzīve. Tā ir jāsargā, nevis jāapdraud. Par briesmām Leonardo uzskats bija noteikts: „Kas dzīvību augstu nevērtē, nav tās cienīgs”, „Reti klūp tas, kas iet ar apdomu”. Un pavisam nepārprotami: „Kas nebaidās, bieži piedzīvo lielu postu un daudzkārt dabū nožēlot savu drošsirdību”, „Kas no briesmām bīstas, tam tās neliek iet bojā”.
Kā jau visus arī Leonardo vilināja tāda dzīve, kura ļautu nodarboties ar to, kas viņam ir pa prātam. Galmi šo iespēju deva. Taču kalpošana galmos radīja citu neērtību – pilnīgi zuda brīvība, un reizumis vajadzēja strādāt tādus darbus, kuri māksliniekam patiešām derdzās. Brīvība viņam bija ”augstākā laime”, un Leonardo zināja, ka jebkurā galmā viņš zaudēs pirmām kārtām to.
Varbūt Leonardo pesimisma cēlonis bija tieši tas, ka galmos viņš aizvien jutās savažots, nekur nerada apmierinājumu, nevarēja doties darbam nepiespiesti un priecīgi, patīkamajā apziņā, ka viņam ir nepieciešamās spējas. Strādāšana pēc pasūtījuma māksliniekam vienmēr likās īsta mocība.
Leonardo ieskatā uzsvērts galvenais sociālais motīvs: zinātnes un mākslas radīšana.
Leonardo meklēja jaunus pilnības noslēpumus. Pēc mācībām viņš bija pilnīgi izveidojies mākslinieks, kam netrūka tehnisko zināšanu, meistarības zīmēšanā, prasmes rīkoties ar gaismēnu un panākt lielu izteiksmīgumu. Taču ar to vien viņam nepietika, jo Leonardo bija arī vēl ģeniāls mākslinieks, kas spēja savā mākslā likt lietā zinātnisku erudīciju. Viņš joprojām meklēja līdzekļus, ar kuriem varētu pastiprināt gleznu iedarbīgumu, un tieši zinātne rada arvien jaunu iedvesmu un jaunus noslēpumus.
Leonardo ”reliģija” neviesa viņā svētlaimi, nelika viņam nodoties mistiskai apcerei, bet mudināja uz zinātnisku pētīšanu, nenomāca domu ar ticību, bet rosināja to ar zinātkāri, izraisīja nevis saldu vēlēšanos skaitīt lūgšanas, bet veselīgu, lietišķu tiekšanos novērojot izzināt pasauli un novēroto pārbaudīt ar izmēģinājumu.
Leonardo, cenšoties izzināt visus mākslas noslēpumus un atklāt kaut ko jaunu, pamazām pievērsās citām profesijām. Leonardo veidojās arvien lielāka interese par visu nezināmo. Šādi mēģinot visu izpētīt, viņš pamazām pievērsās tādām tehnikas nozarēm, kas pavisam nebija saistītas ar mākslu, piemēram, militārās tehnikas konstruēšana, apūdeņošanas sistēmas veidošana pilsētā.
Savus atklājumus viņš aizvien pārbaudīja ar eksperimentiem. Pievērsties visam tam, ko Leonardo pētīja, tieši vai netieši bija mudinājušas mākslas tehnikas vajadzības. Visus savus secinājumus viņš pierādīja ar matemātiku. Tāds bija šis loks doma ar daiļradi pilnīgi vienotas.
