Lielbritānijas izveidošanās un ģeogrāfiskais raksturojums

Apskalo: Z, R – Atlantijas okeāns un Īrijas jūra, A – Ziemeļjūra, D – Lamanšs, Padekalē šaurums

Kādreiz lielāko daļu Lielbritānijas klāja meži, bet tūkstošiem gadu ilgā teritorijas apdzīvotība un cilvēku saimnieciskā darbība katastrofāli ir samazinājusi mežu platību. Lai gan kopš 20. gadsimta sākuma notiek mežu atjaunošana, Lielbritānija ir viena no tām Eiropas valstīm, kurā mežu ir vismazāk. Skotijā aug skujkoki, piemēram, priedes, tomēr visizplatītākie koki Lielbritānijā ir bērzi, oši, ozoli un kastaņas. Lielākais savvaļas dzīvnieks ir staltbriedis, kurš biežāk sastopams Skotijā un Eksmūrā Anglijas dienvidrietumos. Daudz ir mazāku zīdītāju – lapsas, ciršļi, peles un vāveres.

Dzīvžogos, tīreļos un jūras piekrastē mājvietu atradušas daudzas putnu sugas. Taču visu sugu dzīvnieki un arī bagātīgais augājs cieš no to dzīves vides iznīcināšanas un augošā gaisa un ūdens piesārņojuma.

Apmēram 7 % Lielbritānijas teritorijas aizņem dabas aizsargājamās teritorijas nacionālie parki, piemēram, Snoudonijas parks Velsas ziemeļos, Leikdistrikts un Nortjorkmūras parks, kas atrodas 15 km uz dienvidiem no Midlsbro. Liela daļa valsts teritorijas ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kurā audzē labību. Plašu teritoriju aizņem pļavas, kuras izmanto ganībām. Lai gan tikai viens procents no visiem strādājošajiem ir nodarbināti lauksaimniecībā, Lielbritānija saražo 60% no tai nepieciešamās pārtikas un lopbarības.

Mērens okeāna klimats, maigs un mitrs (mitrāks ir Ziemeļīrijā, sausāks un vēsāks Skotijā). Klimatu pārsvarā ietekmē siltā Golfa straume un Atlantijas straumes Vidējā janvāra temperatūra ir no +3ºC līdz +7ºC, vidējā jūlija temperatūra ir no +11ºC līdz +17ºC. Vidējais nokrišņu daudzums ir 600 – 750 mm gadā. Bieži ir novērojama migla. Tautā Anglija tiek dēvēta par miglas un lietus valsti, bet patiesi nav daudz tādu dienu, kad nelīst.Uz valsts rietumu krastiem jūras vējš bieži nes bagātīgas lietus gāzes, bet austrumu daļā klimats ir sausāks. Vislabāk valsti ir apmeklēt no aprīļa līdz septembrim.

Jau kopš paleolīta Lielbritānijas teritoriju apdzīvoja ķelti (skoti, pikti u.c.), vēlāk arī briti. 55. gadā p.m.ē. Britāniju iekaroja romieši. Romiešu tirgotāji un zaldāti veicināja kristietības izplatīšanos un daudzu pilsētu celtniecību. Kad 5. gs. Romas impērija sabruka, teritoriju iekaroja ģermāņu (angļu un sakšu) ciltis, 9. gs. vairākas sīkas karalistes apvienojās, izveidojot Angliju. Velsa un Skotija palika ķeltu varā. 1066. gadā Angliju ieņēma vikingu pēcteči – normaņi, kas dzīvoja Francijas ziemeļos.

Viduslaikos Anglija kļuva par spēcīgu feodālu valsti un bieži karoja ar blakus valstīm. (piemēram, Simtgadu karš (1337–1456) ar Franciju). 16. gs. vidū tā apvienojās ar Velsu. Jau sākot ar 16. gs. valsts sāka pārvērsties par varenu jūras impēriju un ieguva daudzas kolonijas.

Lielbritānijas tautu dzīvē jūrai vienmēr ir bijusi ārkārtīgi svarīga loma. 18. un 19. gs. britu flote bija spēcīgākā pasaulē. Pateicoties savai kundzībai jūrās briti izveidoja milzīgu impēriju un uzturēja plašus tirdznieciskos sakarus.