Likumi: no senajām likumībām līdz mūsdienu valstij

Pirmā valsts pasaulē, kas sagatavoja likumu par administratīvo procesu, bija Austrijas Republika. Otrā varēja būt Latvijas Republika, jo 1940.gada maijā, neilgi pirms okupācijas, Tieslietu ministrija bija šādu projektu sagatavojusi.

A.Stucka min arī visbiežāk sastopamo administratīvā procesa izpratni "ar administratīvo procesu visbiežāk lietotā nozīmē saprot administratīvo aktu izdošanas, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību." Tomēr administratīvajā procesā bez administratīvā akta izdošanas, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas var tikt veiktas arī citas darbības, piemēram, slēgts publisko tiesību līgums. Šis jautājums apskatīts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12.pantā.

Pēc visa iepriekš noskaidrotā ir iespējams mēģināt sniegt administratīvā procesa definīciju. Administratīvais process ir rīcība, kuru iestāde veic administratīvā procesa tiesību regulējamo jautājumu laukā.

Administratīvā procesa likums balstās uz demokrātiskās valstīs attīstītiem administratīvā procesa pamatjēdzieniem un pamatprincipiem. Galvenais tajā ir dalījums starp valsti, kuru pārstāv konkrēta iestāde vai amatpersona, no vienas puses, un indivīdu, kuru pārstāv konkrēta fiziskā vai juridiskā persona, no otras puses. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka administratīvais process neregulē pārvaldes organizācijas tiesībās noteiktos valsts iekšējos organizatoriskos jautājumus, izņemot gadījumus, kad iestāde pieņem konkrētu lēmumu attiecībā uz noteiktu indivīdu, piemēram, par informācijas sniegšanas pienākumu.

Administratīvais process regulē attiecības starp valsti un indivīdu tikai publisko tiesību jomā, bet neregulē attiecības starp šīm pusēm civiltiesībās un krimināltiesībās, kur darbojas citi principi. Te noteikti jāmin arī tas, ka tiesā administratīvā procesa būtiskākā atšķirība no civilprocesa ir tā, ka civilprocesā valda sacensības princips, savukārt administratīvajā procesā objektīvās izmeklēšanas princips.

Administratīvā procesa pamatjēdziens ir administratīvais akts. Tas atbilstoši attīstītās demokrātiskās valstīs pieņemtajai definīcijai ir tiesību akts, ko izdod iestāde vai amatpersona publisko tiesību jomā atsevišķa jautājuma risināšanai un kas attiecas uz individuāli noteiktu fizisko vai juridisko personu, dibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības.

Administratīvā procesa tiesību galvenais uzdevums ir nodrošināt materiālo administratīvo tiesību realizāciju atbilstoši:

Latvijā šos jautājumus regulē Civilprocesa kodeksa 24.A nodaļa, Administratīvo aktu procesa noteikumi un citi normatīvie akti. Sākot ar 1993.gadu, visu valdību deklarācijās ir bijis iekļauts uzdevums izstrādāt jaunu Administratīvā procesa likumu. Šo darbu izdevās samērā sekmīgi paveikt Ministru prezidenta G.Krasta vadītajai valdībai 1998.gada novembrī, kad Tieslietu ministrijas darba grupas (A.Dravnieks, I.Bišers, J.Briede, V.Krūmiņa, E.Levits, U.Pētersons, N.Salenieks) sagatavotais likumprojekts pēc ilgas un sarežģītas saskaņošanas tika apstiprināts Ministru kabinetā un iesniegts Saeimā. Kopš 1998.gada Latvijā administratīvā procesa pamatprincipi ir nostiprināti arī konstitucionāli, Saeimai papildinot Satversmi ar jaunu nodaļu "Cilvēka pamattiesības".

Neliela atkāpe par administratīvā procesa vēsturi. Pirmā valsts pasaulē, kas sagatavoja likumu par administratīvo procesu, bija Austrijas Republika. Otrā varēja būt Latvijas Republika, jo 1940.gada maijā, neilgi pirms okupācijas, Tieslietu ministrija bija šādu projektu sagatavojusi.

Sabiedrībā pagaidām nav pietiekamas sapratnes par administratīvā procesa aktualitāti. Latvijas valstij ir pienākums ieviest tiesiskai valstij atbilstošu administratīvo procesu.