Ludviga Vitgenštein

Ludviga Vitgenšteina personība un darbība: Darbojies lingvistiskajā filozofijā. Dzīves laikā uzrakstīta tikai viena grāmata „Loģiski filozofiskais traktāts”(1921). „„Traktāta“ pamatā ir doma, ka dažas lietas nav iespējams izteikt, tās var tikai rādīt. Teikumus mēs izmantojam īstenības attēlu veidošanai; patiesi izteikumi attēlo lietu iespējamo stāvokli. Savukārt tautoloģijas un pretrunas nav īstenības attēli; tās neataino lietu iespējamo stāvokli, tātad neko nesaka, tikai rāda valodas un pasaules formālās īpašības. Tās neatspoguļo īstenību un tātad nevar būt ne patiesas, ne aplamas.”

Pēc nāves izdoti paša sakārtotie fragmenti ar nosaukumu „Filozofiskie pētījumi”(1953) un atstāti piezīmju un fragmentu tūkstoši.

Izmantotais teksts: „Lekcija par ētiku” ir populāri auditorijai paredzēts uzmetums, kurā ir atklāta morāles izteikumu un valodas analīze. Vitgenšteins runā par tēmu, kas viņam šķiet vispārīgi nozīmīga, cerot, ka tā palīdzēs noskaidrot savas domas par šo priekšmetu.

Teksta komentārs: Spriežot par to, kas ētika ir pēc būtības Vitgenšteins sniedz mums divus skatupunktus no kuri pēc nozīmes ir nesavienojami. Triviālās vai relatīvās jēgas ētika ir „ikdienas lietošanas” ētika vērtību kodekss, sabiedriskajā domā esošie pieņēmumi. Tā nav ne laba, ne slikta pašam ētikas kodeksam ir faktoloģiska nozīme „katrs spriedums par relatīvo vērtību ir apgalvojums tikai par faktiem un tāpēc var tikt pārveidots formā, kas zaudē vērtības sprieduma veidolu”. Par atzīstamiem vai neatzīstamiem šie fakti kļūst tikai attiecībā pret pozīciju kāda ir mums vērtētajiem.

Ko cenšas izteikt lietojot jēdzienu „absolūti labs”, „absolūta vērtība”?

Tādejādi mēs ētiskajā un reliģiskajā valodā mēs, šķiet, pastāvīgi lietojam līdzības, bet līdzībai jābūt kaut kā līdzībai.