Ludvigs van Bēthovens: dzīve un mūzikas mantojums

Ludvigs van Bēthovens ir mūsdienās viens mūzikas klasiķu paraugiem. Bēthovens uztaisīja nieka 9 simfonijas (10 nepabeidza), ducis uvertīru, vairāki koncerti ar klavierēm un vijolēm, daudz sonātes klavierēm, čellam, vijolei, viena neizdevusies opera, „Svinīgā mesa”, un citi skaņdarbi. Salīdzinājumā ar Mocartu, Bēthovenam bija grūtāka bērnība, tomēr bija arī jauku un patīkamu atmiņu. Atšķirībā no Mocarta, Bēthovens bija cita tipa ģēnijs. Mocarta ģenialitāte bija itkā Dieva dota, bet Bēthovens savu ieguva smagu bēdu pārdzīvojot un daudz mācoties. Bēthovens piedzima nelielā Vācijas pilsētā ,Bonnā, 1770. gada 17. decembrī . Pateicoties Mocarta slavai , Bēthovena tēvs nolēma ,ka Bēthovens arī var kļūt par mūzikas ģēniju un sāka mācīt savam dēlam mūziku. Tā kā viņš bija nepieredzējis, neiejūtīgs mūziķis reizēm bija pat cietsirdīgs un neatsaucīgs, viņam neizdevās pārvērst savu mazo dēlu par Mocarta cienīgu ģēniju, kaut jau tad Bēthovenam parādījās laba muzikālā dzirde. Sākumā Bēthovena tēvs viņam mācīja klavesīnu un vēlāk tēva draugi Bēthovenu iemācīja spēlēt uz vijoles, ērģelēm un altu. Tēvs, redzēdams, neko vairs dēlam nespēj iemācīt, pārtrauca nodarbības ar viņu. Naudas trūkuma dēļ Bēthovenam nācās aiziet no skolas. 12 gadu vecumā sāka strādāt par ērģelnieku baznīcas kapelā. Bērnībā laikā Bēthovens bija ļoti atbildīgs. Reiz viņš sagrieza rokas, māte uzlika apsēju, bet tas īpaši daudz neaizsargāja no infekcijas, ar šādām sagrieztām rokām viņš gāja uz baznīcu spēlēt ērģeles, asinis tecēja, no sāpēm viņš sāka pat raudāt, bet viņš tomēr novadīja dievkalpojumu. Viņa bērnība beidzās pēc tā ,ka nomira viņa mīļotais vectēvs, kuru viņš mēdza saukt par Daddi. 1787.gadā viņš devās uz Vīni lai sastaptu Mocartu un uzklausītu viņa padomu. Pēc tā, ka Bēthovens spēlēja un improvizēja Mocarta priekšā, Mocarts bija pārsteigts jaunekļa fantāzijas bagātību un drosmi. Mocarts saprata ,ka zēnam...