Lugas fragmenta analīze - L Stumbre "Sarkanmatainais kalps"

Ceļš gar mežmalu, kas ved uz Rozēm, Johans iet pa to nesteidzīgi, mierīgi. Skrien Erta. Johans apstājas, pagriežas pret viņu, iesmejas. Erta metas viņa izplestajās rokās.

Johans. Te nu tu esi, mana lepnā saimniece... Skrēji gan to gabalu... un tavs košais lakats, tas pats lakats...

Johans. Bet tev ir labs dēls Jānis, ļoti labs dēls...

Johans. Tik to vien, lai dzirdētu pēc tam tavus skrejošos soļus aiz muguras. Erta, tev vēl tagad galvā tāds kā viesulis, tas pats viesulis no jaunības dienām, to jau arī nevar tik viegli aizmirst... bet nu tu esi šeit, pie manis...

Erta. Dari ar mani, ko gribi, Johan, man viss vienalga... Ak dievs, žēlīgais, es jau tā jutu... man tak nebija miera visas šīs dienas...

Johans. Gadus, Erta, gadus. Sievietes māk sajust, tas man vienmēr ir paticis. Nāc sēdies šeit, tev elpa raujas ciet. Parunāsimies.

Erta. Labāk atbildi man – kur tu tagad gāji? Uz kurieni tavs nelietīgais prāts tevi veda? Tikko izgāji no mūsmāju pagalma, tā tik devies prom – aši vien... Uz kurieni?

Erta. Edu? Tā nu būtu tā paziņa? Melo vien!

Johans. Kāpēc ne? Varbūt tur mani ar lāstiem neapkraus un no mājas laukā nedzīs, varbūt tur mani pacienās, padzirdīs, uzklās guļvietu, kur atpūsties, tālu tak esmu nācis...

Erta. Neesi jocīgs, Johan. Tur tev nekas nav darāms.

Johans. Bet kur tad? Tu taču mani izdzini?

Johans. Tātad tu lūdz piedošanu? Gribi, lai es atgriežos?

Johans. Tad tā mēs neko nevarēsim sarunāt. Es neesmu radis, ka sievišķi man ar dūrēm un lamām metas virsū.

Johans. Tālu no tā nebija. Erta, tev raksturs par daudz ass, bet sievietēm taču tas maigums ir galvenais ierocis, tas jaukais maigums un pakļāvība...

Erta. Pakļāvība? Nu, no manis to būs grūti sagaidīt, pats zini.

Johans. Zinu gan... Vēl labi atceros to laiku, kad strādāju par mežzini...

Erta. Par kalpu, par kalpu tu strādāji, par vienkāršu meža strādnieku un mežzinim par kalpu, uz katru viņa svilpienu skrēji, katru akmentiņu no viņa ceļa nolasīji!

Johans. Par to man labi maksāja... Un kurš toreiz kuram kalps – par to vēl var strīdēties. Bet, ja tev patīk, ka tavs mīlnieks bija kalps, lūdzu!

Erta. Ak dievs, Johan, lai nu tas paliek. Tādus kā tu agrāk taču sauca par kalpiem, un arī, toreiz vēl sauca. Es jau gan zināju, ka tu mežzinim esi labā roka, bet citi? Vai citi arī zināja? Tie tikai redzēja, kā tu netīrs un noaudzis ložņā pa brikšņiem. Ar ko man bija lepoties, saki lūdzams? Un ja vēl tu būtu kaut ieminējies, ka mani precēsi. Ne reiz tak pat neierunājamies, ne reizi! Bet es būtu gājusi, aci nemirkšķinādama. Kur nu! Bērns piedzima paslepus, nomira – paslepus, kā tādu netīru lietu tu viņu apraki kaut kur mežā, ne vārda nerunādams. Un pēc tam pazudi. Tāpat – ne vārda neteikdams. Un tad tu gribēji, lai tagad es sagaidu tevi ar laimē spīdošām acīm? Ak, nē... Uzreiz viss izmisums nāca uz augšu... nebija gan spēka tev uzsmaidīt... Un tagad tu atkal gribi sākt no gala? Gribi atkal izsūkt mani līdz pēdējai asinspilei?

Johans. Tev tikai liekas, Ertiņ. Patiesībā tu pati to gribi. Tavas asinis vārās un iet pāri malām, tikai manis vajag, lai tās nomierinātos. Diez vai Osvalds pat nojauta, ka tev ir tādas asinis...