Luijs XVI - pēdējais Francijas karalis

Tomēr vislielāko kļūdu viņš pieļāva attiecībā uz Nekeru. 1777. gadā par finansu ministru tika uzaicināts Žaku Nekeru. Sākotnēji Nekers neieviesa jaunas reformas, bet centās ievērot taupības politiku. Viņš likvidēja daudz nevajadzīgu amatu, atbalstīja rūpniecību. Izceļoties karam ar Lielbritāniju, Nekers mēģināja iegūt līdzekļus aizņēmumu ceļā. 1781. gadā viņš publiskoja ziņas par valsts budžetu darbā "Compte rendu au roi", tādējādi tapa atklāti lielie galma izdevumi Galms patērē gadā 34 miljonus livru (1/7 no valsts budžeta tur neietilpst augstmaņu pensijas, kurām iztērē 28 miljonus). Karš ASV atbalstīšanai bija palielinājis valsts parādu par 600 miljoniem. Strauji pieauga korupcija un galma izšķērdība, kā rezultātā valsts kase ir tukša, valsts vērtspapīri bezvērtīgi. Pastāvīgi konflikti starp Parīzes parlamentu un finansu ministriju parlaments atsakās apstiprināt jaunus nodokļus un sāk jau apšaubīt karaļa likumdevēja tiesības). Nonācis konfliktā ar galmu un Parīzes parlamentu, Nekers pats demisionēja, bet viņa darbības radītās sekas tādas kā Bastīlijas, kas savā ziņā bija karaļa varas simbols, ieņemšana radīja jaunas sekas, proti, karalis piekrita karaspēka atsaukšanai un iecēla Nekeru atpakaļ amatā.

No iepriekšminētā izriet, ka var teikt visi karaļa pieņemtie lēmumi bija pretrunā ar sabiedrības domām, un ikreiz rastais kompromiss bija Luija XVI piekāpšanās tautas vairākumam (opozicionāriem). Sabiedrībā valdošie uzskati bija iesakņojušies cilvēku apziņās jau sen, kas liecina par Lielās franču revolūcijas neizbēgamību, un tādejādi arī par monarhijas pastāvēšanas beigām Francijā.