M Mičelas ''Vējiem līdzi''

„Bija reiz pasaule, kurā pletās bezgalīgi kokvilnas lauki un dzīvoja drošsirdīgi jātnieki. Vecie Dienvidi. Pat vistālākajos šīs pasaules nostūros bija cieņā smalkas manieres, un tajā dzīvoja galanti bruņinieki un daiļas dāmas, saimnieki un viņu vergi. Tagad par šo pasauli var lasīt tikai grāmatās, un tā nav nekas vairāk par sapni, kuru nav iespējams aizmirst. Šī pasaule ir aizgājusi vējiem līdzi...” (M. Mičela). Izdzirdot šos vārdus, izglītots cilvēks aptuveni sapratīs, par ko varētu būt šis romāns. Šo literatūras šedevru es izvēlējos lasīt, jo par to biju uzzinājusi no savas paziņas, kura arī ir lasījusi šo darbu un bijusi ļoti apmierināta ar to.

Vecie Dienvidi bija ASV austrumu piekrastes (bijušās 13 kolonijas) 7 dienvidu štati. Šie apgabali atšķēlās no pārējām ASV un izveidoja savas – Amerikas Konfederācijas Valstis, jo tajos joprojām pastāvēja vergturība, par ko pastāvošā republikāņu vara ar Abrahamu Linkolnu priekšgalā bija pret. Tātad, var secināt, ka darbība notiek pirms Amerikas Pilsoņu kara, tā laikā un pēc tā Vecajos Dienvidos (no 1861. gada līdz 1873. gadam).

Galvenā varone Ketija Skārleta O’Hāra – īru imigranta, plantatora un Taras plantācijas īpašnieka Džeralda O’Hāras un franču izcelsmes aristokrātu meitas Elenas (Robijāras) O’Hāras vecākā meita ir 16 gadus veca (romāna sākumā), egocentriska, mazliet izlutināta un, kā vēlāk noskaidrojas, arī ļoti gudra, apķērīga un ar spožu prātu, salīdzinājumā ar pārējām jaunām dienvidniecēm, ļoti straujas dabas. Bieži vien īru temperaments gūst virsroku pār franču aristokrātismu. Lai arī viņai no bērnības tika ‘’galvā iekalts’’ tas, kā par sievieti domā apkārtējie, ir vissvarīgākais, Skārletai bieži vien bija vienalga par savu reputāciju, kas skaidri atklājas nodaļā, kurā Skārleta dejo ar Retu Batleru Atlantas labdarības tirgū, kaut arī Skārleta vēl nav novilkusi sēru drēbes. Ir bijusi precējusies trīs reizes – ar Čārlzu Hamiltonu (Skāletas ‘’mūža mīlestības’’ Ešlija Vilksa brālēnu), savas jaunākās māsas Sjuelenas pielūdzēju, pusmūža vīrieti Frenku Kenediju un bagātnieku Retu Batleru. Pēc tā, kad Rets viņu pamet, Skārleta atceras par savām mājām, Taru – vietu, no kurienes viņa smēlās savu spēku.

Rets Batlers ir pusmūža vīrietis (romāna beigās viņam ir pāri 40), čārlstonietis, runāja stieptajā Čārlstonas izloksnē, ar briesmīgu reputāciju, bijis izslēgts no Vestpointas (ASV Militārās Akadēmijas), ir sastrīdējies ar savu ģimeni, dažkārt pat neciešams ciniķis, taču, par spīti tam, Rets ir izglītots, bieži vien citē Šekspīru, vācu filozofus un citus, labi saprot cilvēkus, daudz zina par sievietēm, ciena uzticību, kas bija Skārletas pirmā vīra, Čārlza, māsas Melānijas (Hamiltones) Vilksas labākā īpašība, viņš ir mīlošs vīrs un tēvs.