M Zīverta lugas "Minhauzena precības" recenzija

Es noskatījos Latvijas Nacionālā teātra iestudēto Mārtiņa Zīverta komēdiju „Minhauzena precības”. Šo lugu no bagātīgā Rīgas teātru repertuāra izvēlējos, jo uzzināju, ka atlikušas vairs tikai divas attiecīgā iestudējuma izrādes. Biju lasījusi lugu un man tā ļoti patika, tāpēc vēlējos to redzēt aktieru izpildījumā. Komēdijā attēlotie notikumi risinās astoņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados Duntes muižā. Kopš tā laika mūsu dzīvē daudz kas ir mainījies, tomēr šī literārā darba galvenā tēma par mīlestību un attiecībām, kā arī meliem un intrigām, kas ar tām saistīti, vēl joprojām ir aktuāla, tikai mūsdienās tas viss tiek ietērpts citos vārdos un darbībās.

Lugas sižeta pamatā ir patiesi fakti un vēsturiskas personas. Kad Anhaltes – Cerbstas princese Sofija Amālija Frederike devās uz Krieviju, lai saderinātos ar Krievijas troņmantnieku Pēteri III, ar kuru viņa apprecējās 1745. gadā, 1762 gadā kļūstot par Krievijas ķeizarieni Katrīnu II, viņu pavadīja Pēterburgas galma kambarkungs Semjons Kirilovičs Nariškins, kņazs Vasilijs Vladimirovičs Dolgorukovs. Jelgavā viņiem pievienojās ķeizariskās augstības kirasieru pulks ar kapteini Hieronimu Kārli fon Mainhauzenu, lai pavadītu līdz Rīgas robežām, kas tolaik sniedzās tālu Vidzemē. 1744. gada 2. februārī kapteinis patiešām salaulājās ar Jakobīni fon Duntenu. M. Zīverts šos vēsturiskos notikumus veikli savērpis kopā ar vācu folkloru un izveidojis patiešām lielisku un uzjautrinošu stāstu ar skaisto Jakobīni centrā, pēc kuras tīko gan Duntes muižas parādzīmju īpašnieks, gan princeses pavadonis Nariškins, gan kirasieru pulka kapteinis Minhauzens.

Lugas darbību galvenokārt virza šo trīs vīriešu simpātijas pret Jakobīni un muižas parādzīmes.