Mācīšanas un audzināšanas problēmas

Darba mērķis: izpētīt mācīšanas un audzināšanas problēmas divās atšķirīgās pedagoģiskajās situācijās un analizēt to rašanās cēloņus un iespējamos risinājumus.

Hipotēze: pedagoga nevēlēšanās izprast skolēnu vajadzības un vēlmes izraisa skolēnu nevēlēšanos pievērsties mācībām un pakļauties vispārējām uzvedības normām.

3. apskatīt šo divu iespējamo problēmu cēloņus un piedāvāt to risināšanas ceļus.

Darba struktūra. Referāts ir izklāstīts uz 11 lapām. Izmantoto literatūras un citu informācijas avotu skaits 8.1. Mācīšanas un audzināšanas būtība pedagoģiskajā procesā

Apkopojot šīs abas nozīmes, varam secināt, ka audzināšana ir mērķtiecīga cilvēka darbība, kuras nolūks ir attīstīt jauno paaudzi atbilstoši sabiedrībā pieņemtajām normām un kultūras vērtībām, nodot zināšanas no paaudzes uz paaudzi, iemācīt jaunajai paaudzei būt patstāvīgai.

Jāpiebilst, ka pedagoģiskais process nevar ietvert sevī tikai vienu no šiem jēdzieniem. Pedagoģiskais process apvieno sevī gan mācīšanu, gan audzināšanu, kurām, pēc Komenska domām, ir jāatbilst dabai un dabas likumsakarībām .

Kopumā Komenskis daudz pievērsās pedagoģijai un tās problēmu izpētei. Viņa populārākais darbs „Lielā didaktika”, kurš tapa vairāk kā 400 gadus atpakaļ*, arī šodien nav zaudējis savu nozīmi, jo atziņas, kuras autors ir ielicis šajā darbā, var teikt ir mūžīgas. Tā piemēram, viņš cilvēku dēvēja par visaugstāko vērtību, pašu pilnīgāko un brīnišķīgāko radību. Uzskatīja, ka galvenās rūpes ir jāvelta nevis zināšanu summai, bet gan lietu būtības, to nozīmes un sakārtotības dziļai un vispusīgai apjēgšanai. Komenskis uzstājās pret sociālo ļaunumu, kariem un iekšējām nesaskaņām. Neskatoties uz tā laika krasu sabiedrības dalījumu bagātajos un nabagajos, viņš pieprasīja, lai visi bērni – bagāto un nabago, dižciltīgo un vienkāršo bērnu atvases, zēni un meitenes, pilsētnieki un laucinieki – mācītos skolā (dzimtajā valodā) .

Pateicoties Komenskim, tiek ieviests termins pansofija. Pansofija autora skatījumā ir vispārējā gudrība, kuras pamatā ir visu lietu izzināšana.

Komenskis daudz pievērsās didaktikai jeb mācīšanas mākslai. Viņš rakstīja: „[...] lai cilvēks kļūtu par cilvēku, viņu vajag veido...t. Cilvēka veidošana visvieglāk noris agrīnā vecumā. Patiesībā tā tikai šai vecumā var notikt. [...] Bērni ir jāveido kopīgi, un šim nolūkam ir vajadzīgas skolas” .

Komenskis arī atsedz pedagoģiskā procesa divas puses – objektīvo (mācību un audzināšanas likumi) un subjektīvo (šo likumu prasmīga pielietošana). Viņš uzsvēra, ka mācīšana notiek ar vajadzīgo prāta sagatavošanu un ka mācot jāvirzās no vispārīgā uz atsevišķo. Jāpiebilst arī, ka „Lielās didaktikas” autors minējis, ka prātiem nevar uzspiest neko tādu, kas neatbilst vecumam un mācību metodei.

Neskatoties uz to, ka Komenskis cilvēku uzskatīja par visaugstāko vērtību un pašu pilnīgāko un brīnišķīgāko radību, pēc viņa domām, pēdējais cilvēka mērķis atrodas aiz šīs dzīves. Šī dzīve, tātad, ir tikai sagatavošanās mūžīgai dzīvošanai. Ir trīs pakāpes, kas iezīmē sagatavošanos mūžībai: sevis (un līdz ar sevi – visu citu) iepazīšana, sevis vadīšana un tiekšanās pēc Dieva .2. Ieskats problēmās, kuras var rasties mācīšanas un audzināšanas laikā