Mana Jelgava...
Jelgava ir pilsēta, kurā es piedzimu. Jelgava ir pilsēta, kurā es augu. Jelgava – manas mājas. Mana pilsēta...
Es šeit pazīstu katru ieliņu un katru mājas stūri. Tik dīvaini liekas, ka, minot Jelgavas ielas jau sešpadsmito savas dzīves gadu, es varbūt skatos uz tiem pašiem kokiem, tām pašām ielām jau kuro dzīves gadu. Varbūt tā sirmā kundzīte, kas nāk man pretī pa ielu, te nāca tad, kad es vēl biju bērnu ratiņos, ko mamma stūma par Lielo ielu lēnā gaitā, tikai šī kundzīte vēl bija jauna, sprigana, vēl matos tai nebija sirmums. Un tā bērnu māmiņa ielas otrā pusē bija tad vēl manā vecumā... Tik dīvaini, ejot pa pilsētas ceļiem, iedomāties, ka augusi un mainījusies esmu ne tikai es, bet arī Jelgava. Gadu laikā attīstījusies, pilnveidojusies, atguvusi savu agrāko „es”. Un es tai līdzi...
Jelgavai, manuprāt, piemīt tāda savāda aura agros rudens un pavasara rītos, kad saule tikko pacēlusies nedaudz virs horizonta, tikai pirmie stari burtiski staigā pa zemes virsu un laužas caur kailajiem koku zariem, kas kā ķetnas paceļas pret debesīm. Lai gan saule tikko aususi, ielās vēl nav parādījušās cilvēku straumes, kas steidzās uz darbu un skolēni uz skolu. Nav dzirdama ne mašīnu rēkoņa, ne cilvēku smiekli un klaigas, vienīgo skaņu rada vējš, kas ielaižas rotaļā ar kādu vientuļu avīzes lapu, ko dzenā pa trotuāru te šurp, te atpakaļ...
To pašu dīvaino spožumu es saredzu savā pilsētā ziemas vakaros, īpaši decembrī, kad ielas un mājas jumtus ir pārklājusi viegla, balti mirdzoša sniega kārtiņa.. Šī sajūta, ka viss, kas atrodas uz zemes ir balts, sniegbalts, bet debesis ir tumšas, piķa melnas, manī rada tādu kā miera sajūtu. Un laikam jau ne tikai manī, jo šajā gaidīšanas laikā pirms Ziemassvētkiem cilvēki tāpat vien vakaros dodas ārā no savām mājām un nesteidzīgā solī pastaigājas pa Lielo ielu, ik pa laikam iemezdami acis veikalu skatlogos.
Katrai vietai piemīt sava burvība, tikai jāmāk tā atrast. Es to esmu atradusi šeit – Jelgavā...
