Mana nakotnes profesija

Kad es biju maza meitene es sapņoju kļūt par konduktoru. Iemesls: tāpēc, ka es apzinājos, ka nauda ir nepieciešama un kad mamma pirka biļeti es domāju, ka tā nauda ko gados veca tante ieliek savā somiņā paliek pie viņas un, ka vienīgais, kas viņai ir jādara ir jādod ērmīgi papīrīši cilvēkiem, kuri iekāpj sabiedriskajā transporta un jāiekasē no viņiem attiecīgie santīmi.

Skatoties no šāda viedokļa, var secināt, ka pat mazi bērni domā un saprot, ka nākotnē viņi būs tādi paši kā savi vecāki, kuri celsies agri no rīta, ies uz darbu, vakara nāks mājas un pavadīs paris atlikušās vakara stundas ar saviem ģimenes locekļiem.

Tas pierāda, ka no mazotnes mēs jau domājam par savu nākošo profesiju un arī mazi būdami saprotam, ka tas ir svarīgi.

Šobrīd es domāju par „Starptautisko attiecību speciālista” profesiju. Pētīdama dažādus rakstus internetā un lasīdama avīzes, es esmu sapratusi, ka tas ir aizraujoši un ka šajā darbā var uzzināt daudz jauna. Un tieši šī iemesla dēļ vēl joprojām pieturos pie šīs profesijas.