Margareta Mičela "Vējiem līdzi"

Skārletai un Ešlijam bija abpusējas simpātijas, un tomēr viņi nekad nebija kā pāris, tam bija dažādi iemesli. Viens no vissvaīgākajiem iemesliem bija Melānija. Melānija bija Ešlija māsīca, vēlāk arī sieva un viņa bērnu māte. „Es biju nekrietns, to teikdams, jo gribu precēt Melāniju. Esmu nodarījis pāri tev un vēl vairāk – viņai. Man nevajadzēja tā runāt – es zināju, ka tu mani nesapratīsi. Kā gan es varu tevi nemīlēt – tevī taču mutuļo dzīves kaislība, kuras man trūkst! Kā lai nemīlu tevi, ja tu proti mīlēt un ienīst ar straujumu, kas man liegts? Tu taču esi tik pirmatnīga kā uguns un vētra, un es...” (1;108)

Ešlijs pret Skārletu vienmēr centies izturēties vēsi un atturīgi, bet Skārleta ļoti bieži viņam „kārusies kaklā” ar savu mīlestību, lai gan tas Ešliju ļoti nomocīja, jo viņš mīlēja Skārletu, bet Melāniju viņš nespētu pievilt. Toties Melānija nekad neticēja šai mīlestībai, pat tad, kad kāds cits viņai centās uz to norādīt uz šo mīlestību. Melānija mīlēja Ešliju kā vīrieti, bet Skārletu – kā māsu. Melānija bija patiesākais cilvēks visos dienvidos, viņa no sirds mīlēja savu vīru, tā bija patiesa mīlestība, ticība un uzticēšanās.

Melānija nekad nepievērsa uzmanību Skārletas asajām frāzēm, bet vienmēr izskaidroja, kāpēc tāda ir Skārletas rīcība. Sākotnēji viņa to izskaidroja ar Skārletas skumjām par pirmā vīra, Melānijas brāļa Čārlza, nāvi. Tas, protams, tā nebija, jo Skārleta asus izteicienus lietoja, jo viņa ienīda Melāniju par to, ka Melānijai ir Ešlija mīlestība, bet Skārletai tās nebija. Skārleta gribēja bērnus no Ešlija, arī par to Skārleta apskauda Melāniju. Skārleta slepus lasīja vēstules, ko Ešlijs sūtīja Melānijai, kad bija devies karā. „Skārleta gribēja tikai zināt, vai Ešlijs pret savu sievu jūt kaislības kvēli. Līdz šim viņš par to nekā nebija rakstījis. Viņa bija lasījusi visas vēstules, kas atrodas kastītē, bet nebija uzdūrusies nekam tādam, ko arī brālis nevarētu rakstīt māsai. Tās bija mīļas, nopietnas vai joku pilnas vēstules, reizēm ieturētas pamācošu apcerējumu stilā. Taču mīlestības vēstules tās nebija.(..) Skārleta bija pārliecināta, ka Ešlijs viņu vēl mīl. Viņa domās jautāja sev, kāpēc gan Melānija vēl arvien negrib saprast, ka Ešlijs pret to jūt tikai draudzību. Taču Melānija acīmredzot nemanīja, ka šajās vēstulēs kaut kā pietrūkst..” (1;190)

Bija vēl kāds iemesls, kāpēc Skārleta ar Ešliju nevarēja būt kopā. Viņi bija pārāk atšķirīgi un jebkurš teica, ka viņi nesader kopā, jo Ešlijam patika grāmatas, viņš bija izsmalcināts un ļoti trausls, kā varēja noprast pēc romāna teksta, toties Skārletai bija pilnīgi pretējas intereses un uzvedība. Viņa bija no smalkas sabiedrības, bet bija karstasinīga, temperamentīga, to viņa bija ieguvusi no sava tēva. Skārleta mīlēja Taru, viņai patika strādāt, viņai nepatika mācīties skolā, viņa nelasīja grāmatas, viņai vairāk patika veikala lietas, patika pašai pelnīt naudu un viņai tas ļoti labi padevās. Skārleta bija tik spēcīga sieviete, ka pat viena rūpējās par visas savas ģimenes, kā arī Ešlija, Melānijas, Melānijas bērna un kalpotāju iztiku, ko Ešlijs nekad nevarētu izdarīt. Ešlijs dzīvo savā domu un sapņu pasaulē. Daži citāti, kur minēts tas, kāpēc Skārleta ar Ešliju nevarētu būt kopā: