Miķeļdienas gadatirgus Rīgā: tradīcijas un kultūras mantojums

Ir septembra pēdējā sestdiena. Mūs mīlīgi vēl silda rudens saulīte. Tikko ir beigusies matemātikas nodarbība. Galva vēl pilna ar skaitļiem un cipariem, formulām, funkcijām un dažādām ģeometriskām formām. Izeju uz ielas un uzelpoju rudenīgo Rīgas gaisu un apņemos – šodien par matemātiku vairs nedomāšu!

Man ir nedaudz laika, lai pastaigātos pa Vecrīgu. Ļaujos ļaužu straumei, kas mani pa Vecrīgas nesimetriskajām ieliņām aizved uz šīs dienas Rīgas lielāko notikumu – Miķeļdienas gadatirgu! Staigājot pa tirgotāju izveidotajām tirgus ejām un raugoties uz precēm un to cenām ,es atklāju, ka atkal negribot es esmu spiesta pievērsties matemātikai. Salīdzināt un izsvērt – par cik, cik reižu viena vai otra prece ir lētāka vai dārgāka. Kādu savas daļas naudu es izdotu, ja nopirktu vienu vai otru lietu. Tā staigājot, es pat savā ceļā sāku ieraudzīt dažādas ģeometriskas formas un figūras: nopriecājos par skaisti piramīdas formā sakrautiem sārtvaidžiem āboliem, par medus burciņām, kas atgādina saulainus dzintarveida cilndrus, citus gaišākus, citus tumšākus. Jo tālāk es eju, jo vairāk es ieraugu, ko matemātisku.

Tirgū cenas ir brīvi noteiktas, bet tās atspoguļo vispārējo stāvokli valstī. Cenu kāpums pierāda to, ka inflācija straujos tempos pieaug. Staigājot pa tirgu, es aizdomājos par to, ka pāris gadus atpakaļ āboli maksāja vien pāri desmit santīmu, bet tagad tiem cena kāpusi līdz 60 santīmiem un vairāk. Arī pārējiem augļiem un dārzeņiem cenas ir augstas! Cilvēki staigā, apskata, salīdzina cenas un izvēlas preci. Cena jebkurā gadījumā nosaka izvēli.