Minhauzens – nelabojams melis vai labsirdīgs sapņotājs?

Minhauzens nebija nelabojams melis, jo beigās viņš labojās. Šis muižnieks bija nabaga sapņotājs ar labsirdīgu dvēseli. Miņš meloja, lai aizmirstu sūro realitāti. Viņš nevienu nevēlējās mānīt, ja nu vienīgi pats sevi un iedomājās, ka dzīve ir jauka un vienkārša.

Minhauzens nemeloja, baidoties teikt patiesību vai arī izvairoties no tās. Viņš nedarīja to arī savtīgu nolūku dēļ. Minhauzens vienkārši centās iepriecināt klausītājus ar saviem neticamiem stāstiem par aukstumu, kurā sasalst uguns, par divas pēdas nodilušajām un pēc tam ataugušajām kājām un, pats galvenais, par pasakaino un brīnumjauko salu Ulubeli. Viņš aizrautīgi stāstīja par brīnumainiem notikumiem un piedzīvojumiem, kurus bija izdomājis un pats arī baudīja savas iztēles un fantāzijas augļus, šķiet, noticēdams saviem meliem. Liekas, ka viņš nemaz nesaprata, ka melo. Uzskatot, ka ar saviem interesantajiem stāstiem nevienu nemāna, Minhauzens tikai mēģināja padarīt savu un citu ikdienišķo dzīvi skaistāku un spilgtāku, liekot iztēloties visus apbrīnojamos atgadījumus. Viņš centās radīt ap sevi ideālistisku fantāziju un sapņu pasauli, iedomājoties to, kā acīmredzot viņam tik ļoti trūka paša dzīvē. Minhauzens noteikti neuzskatīja sevi par krāpnieku un nepatiesu cilvēku. Tāds viņš arī nebija, jo aiz viņa meliem neslēpās ne ļauns nodoms, ne arī savtīgi iemesli. Sirdī viņš bija labsirdīgs sapņotājs, kurš pats bija apmaldījies starp reālo un fantāziju pasauli.

Un tomēr, Minhauzens meloja. Uzskatu, ka nav pieļaujams, ka pieaudzis, nobriedis un līdzsvarots cilvēks dzīvotu savā izdomu pasaulē.

Muižnieka meli varbūt arī nekaitēja citiem, bet tie kaitēja Minhauzenam pašam.