Minhauzens – nelabojams melis vai labsirdīgs sapņotājs?
Minhauzens nebija nelabojams melis, jo beigās viņš labojās. Šis muižnieks bija nabaga sapņotājs ar labsirdīgu dvēseli. Miņš meloja, lai aizmirstu sūro realitāti. Viņš nevienu nevēlējās mānīt, ja nu vienīgi pats sevi un iedomājās, ka dzīve ir jauka un vienkārša.
Minhauzens nemeloja, baidoties teikt patiesību vai arī izvairoties no tās. Viņš nedarīja to arī savtīgu nolūku dēļ. Minhauzens vienkārši centās iepriecināt klausītājus ar saviem neticamiem stāstiem par aukstumu, kurā sasalst uguns, par divas pēdas nodilušajām un pēc tam ataugušajām kājām un, pats galvenais, par pasakaino un brīnumjauko salu Ulubeli. Viņš aizrautīgi stāstīja par brīnumainiem notikumiem un piedzīvojumiem, kurus bija izdomājis un pats arī baudīja savas iztēles un fantāzijas augļus, šķiet, noticēdams saviem meliem. Liekas, ka viņš nemaz nesaprata, ka melo. Uzskatot, ka ar saviem interesantajiem stāstiem nevienu nemāna, Minhauzens tikai mēģināja padarīt savu un citu ikdienišķo dzīvi skaistāku un spilgtāku, liekot iztēloties visus apbrīnojamos atgadījumus. Viņš centās radīt ap sevi ideālistisku fantāziju un sapņu pasauli, iedomājoties to, kā acīmredzot viņam tik ļoti trūka paša dzīvē. Minhauzens noteikti neuzskatīja sevi par krāpnieku un nepatiesu cilvēku. Tāds viņš arī nebija, jo aiz viņa meliem neslēpās ne ļauns nodoms, ne arī savtīgi iemesli. Sirdī viņš bija labsirdīgs sapņotājs, kurš pats bija apmaldījies starp reālo un fantāziju pasauli.
Un tomēr, Minhauzens meloja. Uzskatu, ka nav pieļaujams, ka pieaudzis, nobriedis un līdzsvarots cilvēks dzīvotu savā izdomu pasaulē. Sapņot ir dabiski un pat veselīgi, bet ir jābūt zināmai saprātīgai robežai. Minhauzens uzskatīja, ka nebeidzamās fantāzijas citiem patīk, bet man nepatīk cilvēki, kas nepārtraukti kaut ko izdomā un melo. Apkārtējiem viņu ir grūti iepazīt, jo viņa teiktajā nevar atšķirt, kas ir patiesība, bet kas meli. Nav iespējams kļūt par Minhauzena draugu, jo nevar zināt, kāds viņš patiesībā ir un kāds cilvēks īsti slēpjas aiz viņa fantāzijām. Viņa meli varbūt arī nekaitēja citiem, bet tie kaitēja Minhauzenam pašam. Viņam nopelnīt apkārtējo uzticību bija ļoti grūti. Arī viņa mīļotajai Jakobīnei Minhauzena maniere jaukt realitāti ar savām izdomām un blēņām nebija patīkama un pat ļoti kaitināja. Jakobīne saskatīja Minhauzenā nenopietnu un melīgu personu. Viņa nesaprata sapņotāja aizraušanos un uzskatīja, ka cilvēks melo tad, kad viņš nerunā patiesību un nekas neattaisno Minhauzena nepatiesos stāstus. Es saprotu viņas uzskatus, bet neuzdrošinos nosaukt sapņotāju par nelabojamu meli, jo viņš vienkārši centās iztēloties labāku dzīvi un aizmirst savas problēmas. Es nepiekrītu arī viņa uzskatiem par to, kas ir meli un neatbalstu Minhauzena pārmērīgo aizraušanos ar sapņošanu un nodošanos fantāzijām. Nepatiesība ir meli arī tad, ja tā nav teikta savtīgu iemeslu dēļ.
Muižnieka meli varbūt arī nekaitēja citiem, bet tie kaitēja Minhauzenam pašam. Viņš meloja, lai aizmirstu sūro realitāti, bet tas padarīja realitāti vēl ļaunāku. Viņš gandrīz zaudēja savu sirdsdāmu Jakobīni. Viņa meli gandrīz izpostītāja viņa mīlestību un laimi. Viņš bija fantasts, kas meklēja laimi savās iedomās, bet atrada to realitātē un tas lika atteikties no izdomātās brīnumpasaules. Secinu, cik ļoti kaitīgi ir ļaut sev aizmirst patiesības skaitumu un melu bīstamību. Minhauzens nebija ļauns melis. Viņa sapņošana un meli bija ļauni viņam pašam.
