Muzejiem ir jāmirst, tāpat kā cilvēkiem

Ja caur viena cilvēka darbiem ir iespējams gūt priekšstatu par Rietumeiropas mākslas daudzpusīgo attīstību pēdējo 20 gadu laikā, tad tie ir kuratora Hansa Ulriha Obrista darbi. Šis neticami ražīgais un inovatīvais šveiciešu izcelsmes kurators piedalījies to mākslas parādību radīšanā, ko šodien plaši atpazīstam kā jau ierastas laikmetīgās mākslas pazīmes: māksla kā nepārtraukts eksperimentāls process, mākslas, arhitektūras un urbānās vides mijiedarbe, muzejs kā radoša laboratorija, māksla nevietās (dzelzceļa muzejā, taksometrā, viesnīcas numurā) u.c.

Izdevniecība Sternberg Press nesen laidusi klajā Obrista tekstu krājumu …dontstopdontstopdontstop, kurā dažādiem māksliniekiem, izstādēm un projektiem veltīti raksti, tapuši laikā no 1991. līdz 2006. gadam, ļauj nojaust, kā attīstās globālā mākslas scēna un novērtēt Obristu kā patiesi radošu tās vizionāru un praktiķi.

Pirms apskatām Obrista ierosināto mākslas problemātiku, pāris vārdi par šī rietumos plaši atpazītā, bet Latvijā laikam tik pat kā nedzirdētā kuratora personu. Ar netipiski platu pieri un garu apgumu apveltītais Hans Ulrihs Obrists dzimis 1968. gadā Cīrihē – runā, ka aristokrātu ģimenē. Obrists savus pirmos vērā ņemamos mākslas projektus veidojis jau 14/15 gadu vecumā. Tomēr studēt izvēlējies politiku un ekonomiku. Pēc studijām, kuras izcilo sekmju dēļ viņš pabeidzis ātrāk, Obrists jau ir atpakaļ mākslā. 23 gadu vecumā Nīčes mājā – vietā, kur filosofs sarakstījis Tā runāja Zaratustra, Obrists rīko Gerharda Rihtera (kuru pamatoti uzskata par mūsdienu izcilāko gleznotāju) personālizstādi. (Rihters arī veidojis ...dontstop iespaidīgo dizainu: pāri fotogrāfijai, kurā Obrists redzams, veroties kalnu ainavā pie Nīčes mājas, Rihters pārvilcis treknas sarkanās krāsas līnijas, kuras uz vāka ir sataustāmas. Šī attēla uzdotais jautājums ir fundamentāls: kura no realitātēm – fotogrāfija vai uzgleznotās krāsas – ir reālāka?)

24 gadu vecumā Obrists savā Parīzes viesnīcas numurā kopā ar 68 Eiropas māksliniekiem sarīko izstādi, kas tiek uzskatīta par startu 90. gados tik populārajai tendencei mākslu izrādīt visur kur, tikai ne muzejā. Obrists piesaista visas Rietumeiropas uzmanību, kad nedaudz vēlāk sarīko mākslas izstādi Kanalizācijas muzejā Cīrihē, jo tolaik tas ir kaut kas nebijis. Kad Obristu 26 gadu vecumā intervē vadošais Amerikas mākslas žurnāls Artforum, viņam jau ir vairāk nekā desmit gadu aktīva kuratora pieredze. Nākdams no semimarginālas kultūrvides, šis kurators savieno tobrīd diskrētās franču, vācu un angļu mākslas scēnas. 2003. gadā viņš kūrē vienu no Venēcijas mākslas biennāles izstādēm – Utopijas staciju, kas kļūst par spilgtu atskaites punktu inovatīvajām mūsdienu mākslas praksēm. Visus šos gadus Obrists seko mākslai: nenoguris sarunājas ar māksliniekiem (arī filozofiem, literātiem, mūziķiem) – izdotas jau divas viņa interviju grāmatas, maina darba un dzīves vietas, lai izvairītos no skatiena rutīnas – no darba Šveicē viņš pārceļas uz Parīzi, kur vada modernās mākslas muzeju un paralēli veido izstādes viscaur Eiropā un Āzijā, bet pērn kļūst par Serpentine Gallery Londonā direktoru.

Obrists darbu sāk laikā, kad postmodernisms savienojas ar globālismu un šīs pamatīgās izmaiņas prasa jaunu mākslu un jaunus veidus, kā runāt un izrādīt mākslu. Strikti reglamentētais un hierarhiskais mākslas muzejs izrādījās par stīvu, lai radoši reaģētu uz dinamiskajām un daudzšķautņainajām norisēm mākslā, kas sasaucās ar marginālā rehabilitāciju, procesuālā, nepabeigtā slavinājumu, vecā un jaunā savienošanu un bieži nozīmēja vēl izteiktāku mākslas deobjektivizāciju (mākslai nav jābūt objektam). Mākslai atkal vajadzēja iet ārpus muzeja telpām, līdzīgi kā tas rietumos bija noticis 60. gados. Grāmatā ...dontstop iekļautie vienkāršā un interesantā valodā rakstītie raksti un rakstiņi (daži ir tikai puslappusi gari) parāda, kā Obrists 90. gados kopā ar māksliniekiem meklē jauna veida izstāžu prakses, kuras raksturo mobilitāte, interaktivitāte, kontekstuālums un starpdisciplinaritāte. Viņš rīko izstādes botāniskajā dārzā, šikas viesnīcas numurā un foajē, kanalizācijas muzejā... Ar 14 gadu distanci naivs šķiet sava laika kontekstā interesantais interaktīvās mākslas piemērs, kad itāļu mākslas virziena Arte Povera pārstāvis Alihēro Eboeti (Alighiero e Boetti) bija sagatavojis īpašas puzles, kuras tika izdalītas Austrian Airlines pasažieriem, tomēr 90. gadu pirmajā pusē šādiem mākslas projektiem bija saviļņojošs spēks, tie lika pārskatīt, kas ir un var būt māksla.