Mūzikas terapija

Lai saprastu, kāda mūzika vai skaņu kombinācijas katru indivīdu atsevišķi relaksē, stimulē, nomierina vai tracina, ir nepieciešams rūpīgs, individuāls darbs ar katru ieinteresēto atsevišķi. Šis raksts ir veltīts metodikai tā saucamajā, receptīvajā mūzikas terapijā, kas balstīta uz mūzikas klausīšanos, nevis iesaistīšanos grupu nodarbībās ar aktīvu muzicēšanas līdzdalību, kas ir pavisam kas cits.

Amerikā 60. 80. gados izstrādātā metodika nosaka, ka sākotnēji katram pacientam (ar šo vārdu mūzikas terapijā jāsaprot persona, kura ir ieradusies pie speciālista, proti, mūzikas terapeita) ir jānoklausās vismaz divi speciāli izstrādāti testi, pēc kuru analīzes ir iespējams lokalizēties mūzikas stilos un tonalitātēs, kuras izsauc pacientā emocionālu relaksi. Jautājums, kas patīk vai nepatīk, sākotnēji ir mazsvarīgs. No milzīgi plašā piedāvājuma klāsta, ko mūsdienu audio ierakstu izplatītāj kompānijas piedāvā, visu ierindas klausītājs, tāpat arī mūzikas terapijas speciālists pārzināt nevar, tādēļ sākotnēji nepieciešama lokalizēšanās pacienta gaumei atbilstošajos mūzikas stilos. Kad stilistika ir noskaidrota, speciālists rekomendē, kādi autori vai izpildītājmākslinieki ir piederīgi šim žanram, un pats pacients turpmāk kļūst par zināma veida mūzikas ierakstu kolekcionāru, kura kolekcija atbilst tikai viņa paša vajadzībām.

Galvenā problēma ir tā, ka apmēram 95% pacientu nemaz nezina, kāda mūzika tad īsti viņiem patīk un ir izmantojama. Turpmākais darbs ir saistīts at iegūto rezultātu apstrādi, pacientam piedāvājot viņa gaumei atbilstošās lokalizētās muzikālās variācijas. Un te nu parādās neatkārtojamais katrā personībā kā prakse rāda, nav divu vienādu mūzikas terapijas pacientu gaumes. Tas ir gandrīz tāpat kā ar cilvēku pirkstu nospiedumiem, kuri ir dziļi individuāli un neatkārtojas.