Mūzikas terapija: nozīme un ietekme uz emocionālo veselību

Šobrīd pasaulē speciālisti pierādījuši, ka mūziku un skaņas var izmantot, lai ārstētu visdažādākās slimības. Dziedināšana ar mūziku ir pazīstama daudzus gadsimtus, bet bioenerģētiskās mūzikas terapijas metode ir viena no efektīvākajām un jaunākajām tehnoloģijām cilvēka organisma atveseļošanā. Tā izstrādāta ar ārstu zinātnieku palīdzību 90.gadu beigās un tai nav analogu Rietumos.

Lai izprastu atšķirības mūzikas terapijas metodēs, kas ir pilnveidojušās dažādos gadsimtos, mazliet ieskatīsimies mūzikas terapijas vēsturē. Tikai zinot mūzikas terapijas vēsturi, mēs izpratīsim bioenerģētiskās mūzikas patieso vērtību.

Mūzikas terapijas vēsture liecina, ka dziedināšanā ar mūziku pielietotas dažādas metodes: rituālu mūzika; skaņu terapija; garīgā dziedāšana; atsevišķu mūzikas instrumentu spēlēšana; klasiskās mūzikas skaņdarbu noklausīšanās un jaunākā mūsdienu tehnoloģija bioenerģētiskās mūzikas terapijas metode. Kā liecina vēsture mūzika izmantota ne tikai dziedināšanā, bet arī personības pilnveidošanai. Par dziedināšanu ar mūziku senajā Ēģiptē ir rakstīts arī Bībelē.

Antīkās Romas kultūrā mūzika tika plaši pielietota medicīnas praksē un tā neaprobežojās tikai ar cilvēka garīgās dzīves sfēru. Viduslaiku Eiropā mūzikas terapija attīstījās uz sengrieķu domātāju Pitagora un Platona ideju bāzes par “sfēru harmoniju”. Ārsti savā praksē izmantoja astroloģiju, pacientu ārstēja ar mūzikas terapijas palīdzību, ņemot vērā planētu un zvaigžņu ietekmi uz cilvēka iekšējiem orgāniem (medicīnas astroloģija) un tiem atbilstošu mūzikas instrumentu skaņām.

17.gs. 18.gs.Eiropā mūzikas terapija tika apgūta no fizioloģijas viedokļa. Galvenokārt, tika pētīta organisma reakcija uz mūzikas skaņdarba iedarbību (pulsa izmaiņas; sirds darbība; elpošanas ritma izmaiņas atkarībā no mūzikas skaņas augstuma un stipruma, tembra, toņa).

19.gs. Francijas psihiatriskā slimnīca bija mūzikas terapijas vārti uz akadēmisko medicīnu. Pieaugot ražošanai, straujam pilsētas dzīves tempam, palielinājās nervu un psihisko slimību slimnieku skaits. Pilsētas slimnīcas bija pārpildītas. Neskatoties uz straujo bioloģijas; ķīmijas un farmakoloģijas progresu, medicīnai nebija efektīvu paņēmienu kā cilvēku izārstēt no dvēseles ciešanām. Pacienti, kas atradās psihozes stāvoklī, bija bīstami paši sev, jo viņu rīcība bija neprognozējama. Franču ārsts Eskirols nevarot ar to samierināties, nolēma veikt eksperimentu uzaicinot uz klīniku savus draugus muzikantus, kuri piekrita bez atlīdzības spēlēt slimnieku palātās. Pēc mēneša, kompetenta ārstu komisija konstatēja apbrīnojamu faktu: slimnieki, kas bija norobežojušies no apkārtējās pasaules, izteica vēlmi kontaktēties ar pārējiem, samazinājās emocionālā spriedze slimniekiem, kuri līdz šim nebija savaldāmi, kā tikai uzvelkot “trako kreklu”.

Pēc Pirmā pasaules kara, stāvoklis izmainījās, kad slimnīcās bija daudz jaunu cilvēku, kam nezināmu iemeslu dēļ ilgi nedzija ievainojumi un neuzlabojās fiziskais stāvoklis. Nopietna ārstēšana nedeva vēlamos rezultātus. Tieši šī iemesla dēļ daudzi Vācijas; Austrijas; Francijas un Itālijas ārsti pievērsās mūzikas terapijai.