Nākotnes enerģijas avots – Ūdeņradis

Nav precīzi zināms,kurš ir pirmais,kas ieguvis ūdeņradi,iedarbojoties ar sērskābi uz dzelzi.Iespējams,ka tie ir bijušie ķīnieši,iespējams,ka Eiropā to pirmais ieguvisParacelzs.Tā kā udeņradis vaidojas,dzelzij iedarbojoties ar skābēm,tad tā izdalīšanos vajadzēja novērot jau senatnē.Bet ta laika eksperimentetāji naizprata notiekošo būtību.Vēl 17.gs.beigās Francijas galma ārstsu un pazīstamās grāmatas

„ Ķīmijas kurss” autors Nikola Lemerī (1645. 1715.) rakstīja; „Ievietot 3 unces (85.g aut.piez.) vitriola eļļas (sērskābes aut.piez.) vidēja lieluma kolbā ar garu kaklu,pieliet 12 unces ūdens; kad maisījums sasalis,iemest tajā pa porcijām 1 1,5 unces sīku dzelzs skaidiņu: notiek uzvārīšanās un delzs izšķīsana,veidojot baltus tvaikus,kas paseļas un piepilda kolbas kaklu.Ja pie kolbas kakla pieliek aizdegtu vaska sveci,tad tavaiki tūlīņ aizdegas,un tajā pašā laikā notiek sprādziens,un svece nodziest.Bieži novērojams,ka tavaiki deg kā lāpa virs kolbas kakla pat līdz ceturdaļstundai...”

Tātad tikusi novērota ūdeņraža izdalīšanās.Izdalījušos gāzi Lemerī par „degošo gaisu”.

Pirmais,kas konstatēja,ka degošais gaiss ir jauna gāze un sīkāk izpētija tā īpašības (1766.g.),bija angļu zinātnieks Henrijs Kevendešs (1737. 1862.) ir teicis,ka viņš esot bijis „pats bagātākais no zinātniekeim un pats zinošākais no bagātniekiem”.

Kevendešs konstatēja,ka „degošais gaiss” veidojas ne tikai reakcijā starp dzelzi un sērskābi,bat arī reakcijās strap cinku un sērskābi un dzelzi,cinku un alvu un sālsskābi.Viņš konstatēja,ka izdalījusies gāze ir bez krāsas un smaržas,neuztur degšanu un nav derīga elpošanai. „Degošais gaiss” sprāgst tikai tad,ja tas ir sajaukts ar parasto gaisu.Kevendešs noteica arī „degošā gaisa” blīvumu un konstatēja,ka tas ir ļoti mazs.Viņš atrada arī,ka „degošajam gaisam” sprāgstot un degot,veidojas ūdens.

Tā kā Kevendešs izpētija jaunās gāzes īpašības,tad Kevendešu uzskata par ūdeņraža atklājēju.Vārdu „ūdeņradis” „degošajam gaisam” deva 20 gdus vēlāk Francijas Zinātņu akadēmijas terminoliģijas komosija,kas darbojās A.Lavuazjē vadībā.

Uz Zemes ūdeņradis brīvā stāvoklī satopams tikai niecīgos daudzumos. Dažreiz tas izdalās kopā ar citām gāzēm vulkānu izvirdumos, kā arī no zemes urbumiem, iegūstot naftu. Tomēr savienojumu veidā ūdeņradis ir visai izplatīts. Tas redzams jau no tā, ka ūdeņradis sastāda devīto daļu no ūdens masas. Ūdeņradis ir visos augu un dzīvnieku organismos, tāpat tas ietilpst naftas, akmeņogļu, brūnogļu, dabasgāzu un daudzu minerālu sastāvā. Ūdeņradis sastāda aptuveni 1% no visas Zemes garozas masas, ieskaitot ūdeni un gaisu. Pārrēķinot procentos, izrādās, ka 17% no visa Zemes garozas atomu kopskaita ir ūdeņraža atomi.

Ūdeņradis ir visizplatītākais elements kosmosā. Tas veido aptuveni pusi no Saules un vairuma citu zvaigžņu masas. Ūdeņradi atrod gāzu miglājos, starpzvaigžņu gāzu sastāvā. Zvaigžņu dzīlēs noris ūdeņraža atomu kodolu pārvēršanās hēlija atomu kodolos. Šis process noris ar enerģijas izdalīšanos. Daudzām zvaigznēm, to skaitā Saulei, tas ir galvenais enerģijas avots. Procesa ātrums, t.i., ūdeņraža atomu kodolu skaits, kuri pārvēršas hēlija atomu kodolos vienā kubikmetrā vienā sekundē, ir mazs. Tāpēc procesa ātrums un līdz ar to arī enerģijas daudzums, kas laikā vienībā izdalās vienā tilpuma vienībā, ir mazs. Tomēr kopējais enerģijas daudzums, ko Saule izstaro, Saules milzīgās masa dēļ ir ļoti liels. Tas atbilst Saules masas samazinājumam aptuveni par 4 miljoniem tonnu vienā sekundē.