Noziedznieka personības jēdziens

Pirmie pētījumi par noziedznieka personīu parādījās jau XIX. Gadsimtā un turpinās vēl joprojām, bet vienota uzskata par personību kā tādu un par noziedznieka personību nepastāv, zinātnieki visu laiku izvirza jaunas teorija, piadāvā jaunas hipotēzes un strīdās par to. Vissdrīzāk, ka tā notiek tieši tapēc, ka cilvēka personība ir ļoti sarežģīta, to nevar pakļaut stingriem likumiem. Un pie tam runa iet par indivīdu, kurš nekad nevar būt 100% līdzīgs kādam citam indivīdam, cilvēka personība nepakļaujas likumiem, tā ir ļoti savdabīga un vienreizēja. Protams, var saredzēt un apkopot pazīmes, kas var būt raksturīgas vairākiem noziedzniekiem, bet tomēr tas nekad nedos pabeigtu viedokļi parindivīda personību.

Mēs mēģināsim izskatīt dažādas, vissizplatītākas pieejas noziedznieka personības izprašanai un atpazīšanai, jo aptvert visus iespējamos un piedāvājamos uzskatus par šo problēm tāda neliela darba ietvaros nav iespējams, lai panākt plašāku šīs problēmas apskatu būtu nepieciešams uzrakstīt vairākas biezas grāmatas.

Noziedzības kliniskā pētīšana, kas balstās pārsvara uz sociāliem faktoriem, bioloģiskā faktora noziedzieka personībā teorija, psiholoģiskie pētījumi, socioloģiskie un citi pētījumi, novērojumi un teorija ,manuprat, nevar pastavēt atsevišķi. Tās veido vienotu orgānismu, jo tiek pētīta viena problēma, tikai no dažādiem skatpunktiem, kur svarīga ir katra pieieja un katrs jaun novērojums.

Eksperimenti par noziedznieka tēla pazīšanu apliecināja noteikta sociālā tipa personības eksistēšanu, kurai piemīt sociāli nosacīto raksturojumu kopums, kas ir tipisks tiem cilvēkiem, kuri izdara kādu noziedzīgo nodarījumu, un kas arī nosaka noziedzīgas uzvedības iespējamību. Savukārt, talākie pētījumi parādīja, ka noziedznieka personību atšķir sekojošo komponentu kopums:

· Personības formēšana prettiesiskās un amorālas apkārtējo cilvēku uzvedības apstākļos,

· Amorālas rīcības un dažāda veida parkāpumu sistēmas esamība, kas turpina eksistēt arī pēc noteikto ietekmēšanas līdzekļu pieņēmšanas,

Pamatojoties uz apjomiga statistikā materiāla profesore A.I. Dolgova secināja, ka 4iem no 5iem aptaujātiem noziedzniekiem ir stabils pazīmju komplekss, kas sastāv vairāk kā no 20 dažādām pazīmēm, tai skaitā arī sociāli demogrāfiskās un tikumiski psiholoģiskās pazīmes*. Tādā veidā noziedzīga personība ir cilvēkam izveidoto sociāli tikumisko pazīmju un biopsihisko īpatnību kopums, pie tam jābūt pazīmju un īpatnību kritiskai kombinācija, kas radītu jauno īpašību – rīkoties prettiesiski.

Tā “noziedznieka personību” var attēlot kā “tādu īpašību kopums, kas piemīt cilvēkam, kurš jau izdarīja vai izdara noziegumu, kas arī sastāda viņa idividualitāti”. Kriminoloģi pēta šo īpašību kopumu, lai noteiktu konkrēta nozieguma izdarīšanas determinantus, kas, savukārt, var tikt izmantoti krimināllietas izmeklēšanas un izskatīšanas procesā, kā arī sastādot individuālas profilaktikas metodiku. Tomēr pamatojoties uz konkrēta noziedznieka personības pētījumiem nevar noteikt ne tikai visu noziegumu izdarīšanas cēloņus, bet arī tās konkrētas grupas. Tieši tāpēc zinātnisko pētījumu procesā kriminologi izpēta noziedznieka personību grupas līmenī, un arī kā savā veidā kopīgo “noziedzības subjektu”, t.i., izmantojot tipoloģijas proncipu.