Ojāra Vācieša lirika un tās saistība ar mani

Dzejnieks rakstījis par daudz ko ir iznākuši dzejas krājumi gan ar jauneklīgu nemieru, skaidrību, mīlestību un naidu pilni, gan pilni pārdomu, filozofisku atziņu un vēsturisku notikumu analīzes.

Caur personisko prizmu, caur savu “es” Vācietis runā par sabiedriskas nozīmes tēmām. Viņš ir uzticīgs savai dzejnieka misijai atbalsot to, ko jūt tauta.

Ik krājumā Vācietis ir citāds viņš nāk ar jauniem pārsteigumiem, jaunām domām Vācieti nevar lasīt pēc iepriekš pieņemtiem uzskatiem, katrs dzejolis jāpieņem tieši tāds, kāds tas ir. Dzejnieks bieži vien jūt, nojauš un sāk dzejā paust to, ko citi vēl nejūt un nenojauš, tādēļ ir bijuši brīži, kad Vācietis palicis nesaprasts vai pārprasts.

Dzejnieks savos dzejoļos savirknē pavisam parastus vārdus, bet savirknē tā, ka parastam cilvēkam tie var likties nesaprotami. Šos vārdus nevar saprast, tos var tikai sajust:

Skumjas, kas pārpildījušas dvēseli, dzeltenas bēdas... Pavisam neticami Vācietis spēj aprakstīt to, ko viņš jūt. Katrs izlasītais teikums aizrauj kādā citā pasaulē. Un, lai gan paša dzejnieka vairs nav starp mums, atšķirot jebkuru viņa grāmatu jebkurā vietā, var dzirdēt viņa balsi. Viņš vēl joprojām atdod daļu sava spēka lasītājiem...

Daudzi mēdz saukt O.Vācieti par laikmeta sirdsapziņu jeb “lielu dāvanu mazai tautai”. Viņš tik tiešām ir kā dāvana, jo aiz sevis atstājis mūžīgu piemiņu.

Savas dzīves laikā, neapšaubāmi, dzejnieks ir cīnījies par to, lai varētu pārtapt sevī, lai varētu mainīties uz augšu, viņš cīnījies arī par to, lai citi aptvertu to, ka jāaug un nevar palikt uz vietas, nemainoties.

Viņa nicinātāji un pēlēji ir mietpilsoņi jeb tā saucamie “mazo kaišu” cilvēki, kuri neprot novērtēt labo, kas ir ap viņiem, kuri ir nesaudzīgi ne tikai pret dabu, bet arī pret līdzcilvēkiem. Viņus interesē tikai vara, bagātība un slava, tie ir pagrimuši cilvēki savās viltībās un melos. Vācietis saka: