Par Kurzemes - Zemgales hercogisti un hercogiem

Pēc Livonijas Ordeņa valsts sabrukuma Livonijas kara laikā Kurzemē izveidojās Kurzemes un Zemgales Hercogiste, kā arī palika Kurzemes Bīskapija, kas jau bija ieķīlāta Dānijai. 1562. gada 5. martā Rīgā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers nodeva savas valdīšanas atribūtus Polijas karaļa Sigismunda II Augusta komisāram. Nākošajā dienā Gothards Ketlers paziņoja par jaunas valsts – Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanu un savu iecelšanu hercoga amatā, paliekot par Polijas – Lietuvas vasali. Hercogiste pastāvēja 233 gadus. Tā piedzīvoja gan lielu ekonomisku un politisku uzplaukumu, gan norieta laikus. Faktiski hercogistes ekonomisko un politisko stāvokli noteica tas, kāds hercogs valdīja hercogistē. Ja hercoga vara bija vāja, to ierobežoja muižnieku tiesības un privilēģijas. Hercoga vara balstījās praktiski tikai uz hercoga autoritāti. Valsts nestabilitātē bija ieinteresēti arī kaimiņi – Polija, Krievija, Zviedrija, Prūsija, Dānija. Arī visi kari, kas norisinājās šo valstu starpā, skāra hercogisti, īpaši tās Zemgales daļu.

Jaunā hercogiste dalījās divās pamatdaļās – Kurzemē (Hercoga rezidence Kuldīgā) un Zemgalē (rezidence Jelgavā). Šī sadalīšana vēlāk ietekmēja jau tā sašķeltās nelielās hercogistes ekonomisko un politisko dzīvi. Tika saglabāta jau pastāvošā administratīvā sistēma. 1562. gada 7. martā hercogs apstiprināja Polijas karaļa Sigismunda II Augusta privilēģiju, ar kuru bijušie Livonijas ordeņa bruņinieki tika atzīti par muižniekiem, saņemot privilēģijas uz savām bijušajām lēņa muižām. Jaunajā valstī bija tikai četras pilsētas, no kurām divas – Ventspils un Kuldīga – atradās Kurzemē.

Vienlaikus pēc Prūsijas parauga tika noorganizēta valsts aizsardzības sistēma. Jau tūlīt valdīšanas sākumā hercogam bija jāsamierinās ar Polijas karaļa iejaukšanos savas zemes lietās. Tika aizņemtas vairākas teritorijas bez jau agrāk Prūsijai ieķīlātā Grobiņas novada. Kad 1583. gadā nomira Piltenes bīskaps hercogs Magnuss. Polijas karalis ieķīlāja Pilteni Prūsijai, Kurzemes hercogam atstājot tikai izpirkšanas tiesības. 1583. gadā kaujā pie Embūtes tikās poļu un dāņu karaspēks, kam palīdzēja ap 400 latviešu karavīru, bet dāņi tika sakauti.

Drīz pēc nākšanas pie varas hercogs sāka pievērst vairāk uzmanības baznīcas nostiprināšanai valstī. 1563./64. gadā tika veikta baznīcas revīzija, kas atklāja visai nepatīkamu ainu – baznīcas sagrautas un pamestas, mācītāju maz, tie paši neprot latviešu valodu. Pieliekot lielas pūles, hercogam Gothardam izdevās atjaunot valstī 70 baznīcas (43 no tām Kurzemē). Daudz uzmanības hercogs veltīja jaunu mācītāju sagatavošanai, kuri varētu sprediķot latviešu valodā. Taču, sastopot gan muižnieku pretestību, gan naudas trūkumu, šie pasākumi neguva panākumus. Kā atzīmējamu varētu pieminēt, ka tieši šajā laikā iznāca pirmā grāmata luteriešiem latviešu valodā „Enchiridion”. Hercogs vienlaikus turpināja arī valsts iekārtas organizēšanu ar likumdošanas palīdzību. Lai gan hercogs piekāpās muižniekiem visās to prasībās 1570. gadā izdotajās „Gotharda privilēģijās (Privilegium Gotthardinium)”, kas nodrošināja muižnieku privilēģijas, tādejādi nostiprinot dzimtbūšanu, drīz sākās konflikts starp hercogu un atsevišķiem muižniekiem. Tā 14 gadus ilga konflikts starp hercogu un bijušo Dobeles pils komturu Tīsu fon der Reki, kurš izvērtās arī atklātā bruņotā cīņā. Lai gan hercogs galu galā uzvarēja, viņš bija spiests Rekem Dobeles vietā 1576. gadā piešķirt Jaunpils novadu (13 kvadrātjūdzes).