Pasaules māksla
Pasaule bez brīnuma jeb kādēļ ir nepieciešama māksla, kas liek trīsēt un drebēt
Nākamgad Laikmetīgās mākslas centrs izdos Teodora Adorno (1903 - 1969) darba Estētikas teorija tulkojumu. Tas ir vērienīgs filosofisks sacerējums, kurā sistematizēta Adorno mākslas teorija, kas patiesībā ir vienīgā estētikas teorija, kas radīta XX gadsimtā. Un, ja neskaita vairākas pēcāk izvirzītas iestrādes, - līdz šim pēdējā izvērstā mākslas sistēma.
Latvijā pagaidām ļoti maz apskatītās Frankfurtes skolas filosofa T. Adorno estētikas teorijas pamatā ir dialektika starp mākslinieku un sabiedrību, fragmentu un kopumu, saturu un formu, starp mākslu un kultūras industriju. Tā var šķist vecmodīga laikā, kad kapitālisms ir teju uzvarējis un dialektiku nomainījusi „izrādes sabiedrība”, tomēr tā kalpo, kā vērtīgs atgādinājums par to, kas māksla un sabiedrība varētu būt. Galu galā tieši šī dialektika ir izejas punkts tām nedaudzajām mākslas praksēm, kas vēl cenšas saglabāt kritisku stāju. Esmu no angļu valodas iztulkojusi pašas rakstītu eseju par Adorno ieviestā „shudder of the new” jeb „jaunā izraisīto trīsu” (shudder - trīsas, šermuļi, drebuļi, šausmināšanās) nozīmi mūsdienu mākslā.
Šajā esejā centos pierādīt „jaunā izraisīto trīsu” nepieciešamību mūsdienu mākslā. Šo jēdzienu savā darbā Estētikas teorija izvērš Teodors Adorno. Viņaprāt, jaunā izraisītās trīsas ir mākslas raison d’etre (iemesls būt). Lai gan kopš Estētikas teorijas sarakstīšanas ir pagājuši gandrīz 40 gadi un pasaulē notikušas nozīmīgas izmaiņas, mēģināšu parādīt, ka joprojām jaunā izraisītās trīsas ir būtiskākais iemesls, kādēļ mākslai būt šai pasaulē. Lai to demonstrētu, vispirms izklāstīšu, ko Adorno ir domājis ar jēdzienu „jaunā izraisītās trīsas” un kādēļ viņš to uzskata par mākslas jēgu. Tālāk aplūkošu Benjamina Buhloha (Benjamin Buchloh) argumentus par izmaiņām mākslā kopš Estētikas teorijas tapšanas. Beigās apskatīšu jauno mediju mākslas izstādi Viļņi[1] kā piemēru tam, ka jaunā raisītās trīsas nav zaudējušas savu nozīmi mūsdienu mākslā, un joprojām tiek radīti mākslas darbi, kas liek notrīsēt - liek subjektam pieredzēt ļauno pasauli, kas, pēc Adorno teorijas, savukārt ir priekšnosacījums patiesības apjēgsmei.
„Jaunā izraisītās trīsas” ir daudzslāņains koncepts, kuru Adorno attīstīja sākot ar 40. gadu vidu. Īsi sakot, Adorno izpratnē šādas trīsas rodas kā reakcija uz saskarsmi ar citādo jeb ne-identitāti (non-identity). Šai pieredzei ir dubulta nozīme: tā ir gan drauds, gan iespējamais glābiņš. No vienas puses, saskaroties ar nezināmo un potenciāli draudīgo, subjekta impulsīvā reakcija ir bēgšana, izvairīšanās. Tieši šajā brīdī dzimst racionalitāte - subjekts subordinē jaunā izsauktās trīsas, ieviešot refleksiju - konceptuālu distancēšanos caur, ko viņš var kontrolēt un pārvaldīt to, kas izsauc satricinošo pieredzi. No otras puses, ja subjekts ļaujas konfrontācijai ar amorfo, konceptuāli neidentificēto, viņš satricina savu “Es” un caur to gūst pieredzi, kas savukārt ir patiesības apjēgsmes...
