Pašnāvība filozofijā

Pašnavība (Suicidium, Selbstmord, Suicide, Selfmurder) – Parastā dzīvē un pēc terminoloģijas vārds Pašnāvība ir domāts kā apzināti un neapzināti savas būtības pārtraukšana, ko izpilda pats cilvēks.

Visiem ir zināms, ka pašnavība ir pats smagākais grēks. Pareizticīga baznīca ir lūgšanas un apstāvēšanas aizliegums uz tādiem cilvēkiem. Tāpēc kā cilveks pārkāpj Dieva likumu uz dzīvi, kuu viņam deva Dievs un arī tāpēc viņam nav tiesības viņu ierobežot. Vienīgais izņemums ir ārprātīgi, kuri pabidza ar dzīvi prāta saduļkošanās stāvokli. Agrāk pašnāvnikus apraka ārpus kapiem. Aizkāpa dzīve pašnāvnieki ir atdoti mūžīgam mokam ellē. Kaut arī Biblijā pašnāvība nekā nekomentējas. Pašnāvnieku apstāvē tikai taja gadījumā jā dievkalpojuma noturētājs atzīst klusso par ārprātīgo.

Korāns arī aizliedz pašnavību. Bet divējāda interpretācija atļauj atņemt sev dzīvību, un tas neskaitas par pašnāvību ( šahidi ) Zināmā mēr šāhidi nav pašnāvnieki , tāpēc kā mērķis ir cita cilvēka vai cilvēku gruppas nogalināšana, pats šahids izskatas kā Allaha karavīrs.

Sēnajā elkdievība arī nav pašnavības aizlieguma, arī hinduismā, budismā, sintoisma, sintoismā pašnāvība ne tikai nav aizliegta, bet ir izdarama tādā varianta : seppuku harakiri pašnavības forma bija izdarama vai nu pēc sprieduma, vai nu brīvprātīgi, ja bija aizķerts samuraja gods.) Bet neviena pasaules reliģija parasta dzīves pašnavība nav laba darbība.

7. Veselības problēmas ( Evtanazija, štata Florida , ASV formāli arī ir pašnavība, tāpēc kā uzkatas kā slimam cilvēkam vajag ievest preparātu sev pašam )

8. Relīģijas fanātisms ( bieži ir izplatīts sektā ) rituāla pašnavība