Personības jēdziens

Personība ir cilvēks, indivīds, sociālais indivīds. Personības definīciju ir daudz. Psihologi, filozofi, kriminologi un citu nozaru speciālisti ir nopietni strādājuši, lai radītu personības definīcijas, bet no šī darba pārliecinoši rezultāti nav gūti. Izrādās, nav zinātnieku vienprātības pat personības pazīmju raksturojumā. Katrā zinātņu nozarē vai arī kopsakarīgās zinātņu nozarēs (piemēram, psiholoģijā un pedagoģijā) uzsvars likts uz citām pazīmēm. Cik definīciju radīts, to pat nav iespējams konstatēt, taču definīciju skaits nekliedē neskaidrības personības jēdziena izpratnē.

Pedagoģijā un psiholoģijā ar personību saprot katru apzinīgu cilvēku, kas sasniedzis sava laika civilizācijas līmeni, viņam ir savs statuss un sabiedriski nozīmīga loma sabiedrībā. Psiholoģijā personības izpratne ir piezemētāka – personība ir jebkurš cilvēks, kas spēj apzināti vadīt savu darbību, kontrolēt savu rīcību. To nespēj bērni agrīnā vecumā, bet, normāli attīstoties, viņi kļūst par personībā. Smagas psihiskas slimības gadījumā cilvēks vairs nespēj atbildēt par savu rīcību, bet katrā ziņā līdz brīdim, kad slimība viņu noveda pie personības sabrukuma, viņš bija personība. Personība psihisko īpašību kopums, ko apzīmē ar vārdu „personība”. Jēdzieni „cilvēks” un „personība” ir identiski pēc apjoma, bet ne pēc satura. Personība ir cilvēka īpašība, bet cilvēks ir šīs īpašības nesējs.

Personībā visbagātākā un dziļākā sociālā kvalitāte, kas piemīt kā sociālajam indivīdam. Indivīda sociālo iezīmju kopums, kas izveidojās cilvēkam dzīvojot konkrētā sabiedrībā, apgūstot un savdabīgi pārstrādājot sociālo pieredzi.

Personībai piemīt sociāli tipiskais, kas raksturīgs visiem konkrētajiem sabiedrības locekļiem.

Māsa Marija Stefana personību definē tā „katrs cilvēks pakāpeniski veido sev raksturīgo fizisko elementu un psihisko stāvokļu vienību – personību. Personība ir „psihisko un fizisko, iedzimtā un iegūtā rakstura īpašību vienība, kas atšķir vienu cilvēku no otra un dara tos par neatkārtojamām personībām”. Šī definīcija nebūtu pilnīga, ja netiktu minēts cilvēka sabiedriskais raksturs, jo personība veidojas, attīstot iedzimtās un sabiedrībā dzīvojot iegūtās īpašības.”