Pētera I reformas Krievijā

Ik pa laikam Pētera rīkotajās izpriecu sanāksmēs tika izspriesti arī nopietni jautājumi. Jo vairāk sakāpinājās kara lietas un reformas, jo vairāk Pēteris ar saviem līdzgaitniekiem aizdomājās par savu darbību jēgu. Reiz 1722.gadā jautrības brīdī, alkohola ietekmē, Pēteris sāka stāstīt blakusesošajiem ārzemniekiem par pirmajiem grūtajiem viņa valdīšanas gadiem, kad viņam vienlaikus vajadzēja izveidot regulāru karaspēku un floti, pārmācīt dīkdienīgo un rupjo tautu, ieviešot viņos kāri pēc zinātnes, drošsirdību, uzticību, godu, ka tas prasīja milzīgu darbu, bet tagad tas ir garām, viņš varbūt mierīgāks, jo ir svarīgi zināt tautu pār kuru valdi.

Pēteris tomēr bija vairāk darītājs nekā domātājs, viņa domāšanas veids iespaidoja viņa politisko raksturu, viņš izauga vidē, kura nebija labvēlīga politiskai attīstībai. Šī vide sastāvēja no cara Alekseja ģimenes un galma sabiedrības, kas bija naida, sīku interešu un zemisku ļautiņu pilnas. Galma intrigas un apvērsumi bija Pētera pirmā politiskā skola. Pētera nelaime bija tas, ka viņam nebija politiskas apziņas, tikai apziņa, ka viņa varai nav robežu.

Pētera I valdīšanas laiks (1682 – 1725) bija Krievijas vēstures lūzuma periods. Cara reformas apņēma visas sabiedriskās dzīves jomas, nosakot valsts attīstību uz ilgstošu vēsturisku perspektīvu.

Savās reformās Pēteris I nevarēja pieturēties pie agrāk izstrādātā plāna, tas viss notika kara vajadzību iespaidā. Katra reforma apmierināja šībrīža vajadzību. Un katra no tām radīja neapmierinātību, atklātu vai slepenu pretošanos, sazvērniecības un cīņu. Karš ar zviedriem stipri ievilkās, bija grūts, bīstams un prasīja lielus tēriņus. Pēteris pilnībā bija aizrāvies ar kara lietām. Te viņš cīnījās pirmajās sava karaspēka rindās, te atkal metās uz Arhanģeļsku un Voroņežu, lai organizētu valsts ziemeļu un dienvidu robežas aizsardzību pret iespējamajiem ienaidnieka uzbrukumiem. Tādos apstākļos valdnieks nespēja domāt par sistemātiskām pārkārtošanām. Viņa galvenais uzdevums bija dabūt pēc iespējas vairāk cilvēku veiksmīgai karadarbības turpināšanai. Tā prasīja regulāru karaspēku: Pēteris meklēja iespējas tā paplašināšanai un labiekārtošanai, un šis apstāklis lika caram reformēt kara lietas un pārkārtot muižniecību, pārsvarā muižnieku dienesta lietas. Karš prasīju lielus līdzekļus – to meklēšanas procesā viņš apzinājās, ka ir nepieciešama nodokļu sistēmas reforma. Kara vajadzību iespaidā Pēteris realizēja daudz jaunievedumu, kas izjauca veco kārtību, bet vēl neradīja neko jaunu valsts pārvaldē. Valdīja nosacīts haoss, un, jo tālāk, jo ,tas kļuva lielāks.

Kad, pēc uzvaras pie Poltavas, karadarbība atslāba, bet Pētera garastāvoklis kļuva pārliecinātāks un mierīgāks, viņš sāka savest kārtībā visu, kas līdz šim bija izdarīts steidzīgi, pa daļām. Pētera I pēdējā dzīves desmitgadē (1716 1725) bija sasniegta nosacīta sistēma un sakārtota jaunā pārvaldes forma. Pētera radītā militāri feodālā, birokrātiskā, absolūtā impērija un tās galvenās politiskās institūcijas pārdzīvoja savu radītāju uz diviem gadsimtiem. Pētera valdīšanas laikā valsts dominējošās lomas iespaidā notika krasa pārmaiņa valsts saimnieciskajā dzīvē, tika veikta merkantilisma politika rūpniecībā un tirdzniecībā, tika realizēta finansu reforma, pilnveidojās administratīvā un nodokļu sistēmas, nelokāmi nostiprinājās centrālie un vietējie valsts pārvaldes orgāni, paplašinājās likumdošanas darbība, īpašas monarha rūpes bija armijas un flotes attīstība un nostiprināšana. Reformu rezultāta valsts tips, kas pastāvēja pirms Pētera valdīšanas, netika mainīts. Attiecībā uz to Pēteris neveica nekādu apvērsumи, visu pārmaiņu mērķis bija tikai pilnveidot veco kārtību, piešķirot tai daudz kulturālākas eiropiskas formas.