Postimpresionisms un Simbolisms

Šo jauno mākslas virzienu, kas no 19 gs. astoņdesmito gadu beigām līdz aptuveni 1905. gadam pārņēma franču un arī visas Rietumeiropas tēlotājas mākslas vadību, pieņemts apzīmēt ar nosacītu terminu – postimpresionisms. Par postimpresionistiem 19. gadsimta beigu māksliniekus pirmais nosauca angļu mākslas kritiķis Rodžers Frajs, kas noorganizēja to divas izstādes Londonā 1910. un 1912. gadā. R. Fraja izvirzītais postimpresionisma jēdziens gan bija plašāks nekā mūsdienās, jo viņa organizētajās izstādēs tika eksponēti arī fovistu (fovistu darbos apjomīguma, telpiskuma, perspektīvas atveidojums kļuva mazsvarīgs, galveno nozīmi gleznas emocionālās noskaņas radīšanā ieguva spilgtu dekoratīvu krāstoņu attiecības) un kubistu (kubisti it kā sadalīja reālos priekšmetus sastāvdaļās un tad tos radīja par jaunu nu jau citā kārtībā un formā, kurā akcentētas ģeometriskas formas lode, konuss, prizma, kubs) darbi, tomēr arī mūsu dienās tas nav vispārpieņemts un noteikts. Pieņemts, ka ar postimpresionismu apzīmē franču skolas ietvaros izveidojušās jaunās mākslas parādības, galvenokārt glezniecību un grafiku, kas sekoja impresionismam laikā līdz pirmajiem 20. gadsimta modernisma virzieniem. Kā gadsimtu mijas mākslas virziens, postimpresionisms ir cieši saistīts arī ar Jūgentstilu un Simbolismu – virzieniem, kas attīstījās tajā pašā laikā un kurus arī var uzskatīt, vismaz daļēji, kā impresionisma noliegumu.

Simbolisms pauž negatīvu attieksmi pret pozitīvismu un materiālismu, uzsver intuīcijas nozīmi un galveno uzmanību pievērš simbola problēmai. Simbolismam bija ciešas saites gan ar 19. gadsimta pirmās puses romantisma virzienu, gan ar gadsimtu mijas jūgendstilu, kā arī ar simbolismu literatūrā un dažādiem tā laika garīgās dzīves strāvojumiem, kas bija saistīti ar ideālistiskās filozofijas atdzimšanu, reliģisku uzskatu atjaunošanos un mistisku ticējumu izplatību. Tēlotājmāklā simbolisms pievērsās fantastisku parādību atveidojumam, mitoloģijas tematikai.