Simbolisms: mākslas virziena raksturojums un pārstāvji

XIX gadsimta beigās franču skolas ietvaros izveidojušos jauno mākslas parādību pieņemts dēvēt par postimpresionismu, tomēr postimpresionisms ir cieši saistīts un pat saplūst ar simbolismu un jūgendstilu – virzieniem, kuri attīstījās tajā pašā laikā un kurus var uzskatīt, vismaz daļēji, kā impresionisma noliegumu.

. Simbolisma kā apzināti veidota virziena pamatidejas sākumā formulēja un popularizēja franču literāti XIX gadsimta astoņdesmitajos gados. 1886. gadā virziena manifestu (atklātu paziņojumu) publicēja Žans Moreāss, kas arī sāka lietot apzīmējumu ‘simbolisms’. Jauno koncepciju uz tēlotāju mākslu attiecināja franču mākslas kritiķis Albērs Orjē 1891. g. rakstā, kas bija veltīts gleznotājam Polam Gogēnam.

Gadsimtu mijā simboliski paustās idejas, priekšstati, jēdzieni bieži bija neskaidri nenoteikti un izsacīti mākslinieka individuālajā skatījumā. Tēlotie objekti varēja iegūt vairākas nozīmes vienlaikus, simbola jēga pat nebija jānoskaidro līdz galam. Tas atšķīrās no tradicionālās alegorijas, kas arī bija netieša izteiksme, bet kas tēlā (visbiežāk cilvēka figūrā) ietvēra vienu nepārprotamu jēdzienu. Simbolisti, tieši otrādi, tiecās radīt dīvainības, mistiskas noslēpumainības efektu. Uzlūkojot simbolista mākslas darbu, skatītāja apziņā veidojās vienīgi neskaidra, mainīga un mīklaina apjausma par darbā pausto ideju. Šai sakarā Odilons Redons rakstīja: “Es tikai paveru durtiņas uz noslēpumu”.

Nenoteiktības, mīklainības pasaule bija simbolistu psiholoģiskais mērķis, lai arī daudznozīmības izteicēji tēlojumā tomēr tika tēloti kā noteikti objekti (cilvēka figūras, izdomātas būtnes, interjeri, ainaviska vide) un mākslas darba nosaukums fiksēja tēlojumā tverto.