Postmodernisms: māksla un sabiedrība pēc modernisma

Idejas forma seko funkcijai nāve tika pasludināta 1972. gada 15. jūlijā, kad Sentluisā noraidīja celtņu kompleksa projektu Printt Igvo, kas bija izstrādāts Bauhaus tradīciju garā. Modernismu nomaina postmodernisms. Priekšplānā izvirzās priekšmeta semantiskā nozīme, ne praktiskais aspekts. Parādās jauns sauklis forma seko spēlei.

Masu kultūras augsnē attīstījies, postmodernisms kulmināciju sasniedz pagājušā gadsimta 70.–80. gados. Par tā aizsācēju uzskata ASV arhitektu R. Venturi, kurš savā darbībā veiksmīgi realizē kanonu ignorēšanas politiku.

Daudz tiek lietots vārds moderns. Būt modernam savā dzīves stilā, uzskatos, apģērbā, mājas iekārtojumā... Bet kāda ir mūsdienu modernā dzīves izjūta? Nav centra, nav hierarhijas, nav iekšējas stabilitātes, nav ilglaicības. Galvenais ir iespaids.

Postmodernisma galvenais mērķis ir pārsteigt, šokēt. Lai to sasniegtu, gandrīz visi līdzekļi ir pieņemami. Vārds gandrīz aptver to daļu, ko sabiedrības vairākums tomēr neakceptē, piemēram, modernās mākslas izstādēs redzētie beigtu dzīvnieku ķermeņi, vardarbības upuru foto, izkārnījumi utt. Izraisīt šokam līdzīgas emocijas visu redzējušam un notrulinātam 21. gadsimta pilsonim ir grūts uzdevums. Tāpēc mākslinieki nereti ķeras pie ekstrēmām formām, pārkāpjot visas ētikas normas.

Itālijā septiņdesmito gadu vidū priekšgalā izvirzās mākslinieku grupa Alķīmija, astoņdesmito sākumā – Memfisas grupa. Pēdējie postmodernismu dēvē par jauno internacionālo stilu. Savas pastāvēšanas laikā no 1981. līdz 1987. gadam Memfisas grupa paspēja radīt apvērsumu dizaina uztverē, šokēt publiku un iedvesmot jauno paaudzi.

Postmodernismā trūkst hierarhijas, ideāla un centra, tas atspoguļojas arī arhitektūrā. Celtnes nepilda reprezentējošu funkciju. Tās nereti veidotas bez galvenās fasādes un centrālās ieejas.