Prasības pieteikums par laulības šķiršanu
Lūdzu godāto tiesu.
Pielikumā.
2009. gada 10. martā.
Es, Kārlis Kalniņš, 1999. gada 3. februārī noslēdzu laulību ar Lindu Lasmani, kura pēc laulībām pieņēma manu uzvārdu – Kalniņa. Laulība tika reģistrēta Āgenskalna baptistu draudzē.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 235.1 panta pirmo punktu norādu, ka mēs ar sievu nedzīvojam kopā kopš 2004. gada februāra, kad pēc kārtējā strīda ar sievu aizgāju dzīvot citur. Mūsu laulība faktiski ir izirusi. Saskaņā ar Civillikuma 71. pantu tādu laulību var šķirt. Turklāt, pamatojoties uz Civillikuma 72. pantu ir pieņemams, ka laulība ir izirusi, ja laulātie vismaz trīs gadus dzīvo šķirti. Visā šajā laikā, kopš mēs nedzīvojam kopā, mēs neesam ne reizi to centušies atjaunot. Mums nav nekādas kopīgas saimniecības, kopīgu mantu un mēs noteikti negribam to atjaunot. Nav nekādas nozīmes formāli skaitīties precētiem, ja faktiski sen vairāk nedzīvojam kopā. Attiecīgi – nav arī nozīmes atlikt laulības šķiršanu samierināšanas nolūkā, jo mūsu atsevišķas dzīvošanas laikā attiecības ir tikai pasliktinājušās.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 235.1 panta otro punktu norādu, ka sieva nepiekrīt laulības šķiršanai. Tomēr viņas ierosinājumi par laulības atjaunošanu drīzāk ir jaunu nesaskaņu nevis samierināšanas avots. Es nespēju kontaktēties un normāli sarunāties ar sievu, jo katra mūsu tikšanās izvēršas par ķildu, kas negatīvi iespaido arī mūsu dēlu.
