Rūdolfs Blaumanis (1863 – 1908)
Latviešu literatūras klasiķis R. Blaumanis ir noveles meistars un viens no izcilākajiem reālistiem latviešu literatūrā. Viņa spalvai pieder ap simts prozas darbi, tāpat viņš rakstīja arī dzeju. Dramaturģijā Blaumanis bija pirmais reālistiskās drāmas meistars latviešu literatūrā. Savos darbos viņš pārsvarā attēloja sava laika latviešu zemnieku dzīvi, šķiru nevienlīdzību un ar to saistītās pretrunas, kā arī apskatīja cilvēku attiecības un cilvēciskās vērtības. Viņa daiļradei vijas cauri dziļš humānisms. Valoda ir mākslinieciski bagāta, izkopta un precīza. Blaumanis darbojās arī kā žurnālists, tāpat atbalstīja sava laika latviešu literatūras jaunos talantus.
Kārlis Rūdolfs Leonīds Blaumanis dzimis 1862. gada 20. decembrī Cēsu apriņķa Ērgļu muižas pavāra ģimenē. Rūdolfa vārdu deva tāpēc, ka pats muižas īpašnieks Vidzemes barons Rūdolfs fon Tranžē visžēlīgi nenoraidīja lūgumu kļūt par Blaumaņu pirmdzimtā krusttēvu. Bērnība Blaumani vairāk sauca par Kārlēnu.kad viņam bija pieci gadi, ģimene sāka saimniekot “Braku” mājās, ko vēlāk iepirkapar dzimtu. Rūdolfa tēvs bija kluss, lēns un sirsnīgs cilvēks. Māte – pilnīgs pretstats tēvam – enerģiska, gudra, asprātīga un dzīvespriecīga. Viņa mīlēja dzeju, zināja daudz tautasdziesmu un sakāmvārdu. Viņa bija Blaumaņa pirmais kritiķis, viņa tam mācīja arī pareizu latviešu literāro valodu.
Lielu vērību Blaumanis pievērsis mākslinieciskajai meistarībai. Ar lielu meistarību R. Blaumaņa novelēs un tām tuvajos stāstos veidota kulminācija , izmantojot sagatavotājmotīvus. Sevišķa vieta viņa darbos ir dabas tēlojumiem, kas veidot ciešā sakarā ar cilvēka pārdzīvojumiem. Blaumanis uzrakstījis ap 50 novelēm. Tajās galvenie motīvi ir mīlestība, nāve audzināšana, sabiedriskā psiholoģija, humors u.c. Vienas no labākajām R. Blaumaņa novelēm:
•Pērkona negaiss (1887)
•Raudupiete (1889)
•Baltais (1896)
•Romeo un Jūlija (1897)
•Purva bridējs (1898)
•Salna pavasarī (1898)
•Dancis pa trim (1898)
•Andriksons (1899)
•Nāves ēnā (1899).
