Rainis – latviešu literatūras un politikas izcilība

Jānis Rainis (1865 1929) darbojās dzejā un dramaturģijā, mazliet rakstīja prozu un visu mūžu aktīvi strādāja žurnālistikā. Raiņa personības tapšanu un arī daiļrades sākumposmu iespaidoja Jaunā strāva, kas izveidojās 19. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā un kas vienoja latviešu inteliģences lielāko daļu (Jaunās strāvas piekritēju vidū bija arī Veidenbaums un Aspazija). Jaunlatvieši pirms dažiem gadu desmitiem bija inspirējuši nacionālās pašapziņas atmodu, savukārt Jaunā strāva atmodināja sociālo pašapziņu. Jaunajai strāvai bija sociāldemokrātiska ievirze; liela ietekme bija marksismam un dažādām revolucionārām mācībām; tā atradas opozīcijā Krievijas valdībai un vācu muižniecībai. Te gan jāpiebilst, ka Jaunā strāva bija nevis organizācija vai partija, bet gan sabiedriska kustība bez precīzi formulētas programmas un mērķiem. Jaunās strāvas grupējumi izveidojās Rīgā, Tērbatā, Pēterburgā, Maskavā. Pēcāk daudzi jaunstrāvnieki kļuva par aktīviem revolucionāriem, un viņiem bija lemts nospēlēt drūmu lomu, kad 1919. gadā Latvijā uz īsu brīdi nodibinājās padomju vara un sākās sarkanais terors. Par jaunstrāvnieku centrālo izdevumu kļuva viens no lielākajiem dienas laikrakstiem "Dienas lapa”. 1897. gadā Jauno strāvu sagrāva apcietināja vairāk nekā simt tās dalībnieku un aizliedza “Dienas lapu”; sekoja tiesas, cietumi un trimdas.

1903. gadā, kad Rainim jau bija 38 gadi, iznāca viņa pirmais (ja neskaita jaunības satīriskos pantiņus, kuri uzmanību var piesaistīt tikai paša Raiņa daiļrades kontekstā) dzejoļu krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”, kas autoru uzreiz izvirzīja latviešu literatūras priekšplānā. Sekoja pats dinamiskākais krājums “Vētras sēja” (1905) un viena no Raiņa populārākajām lugām “Uguns un nakts” (1905).