Rainis - visu dzejnieku dzejnieks

Man pārlasot dažus viņa rakstītos dzejoļus, piemēram: „Zelta sietiņš”, Puķu lodziņš”, „Vasaras princīši un princesītes”, šo sarkstu varētu turpināt un turpināt, nāk prātā bērnība, un es nebūt necenšos saskatīt dzejoļu būtību, bet gan to lasīt vieglumu, ko autors ir radījis. Šie skaistie dzejolīši ir gājuši cauri manai un citu bērnībai. Tie ir atskaņoti dziesmās, izrādīti lugās, mīļotās multfilmās. Šos dzejolīšus es lasu un dziedu savam bērnam un ceru, ka šī tradīcija turpināsies paaudzēm.

Bet dzejnieks nav rakstījis tikai bērniem, viņa vairums radītie darbi bija veltīti tautai, kas veicināja tautu atmosties, būt pašiem par savas dzīves noteicējiem. Izlasot daudzus darbus par Raini, es secinu, ka viņš ir mīlējis savu tautu, ka viņš ir vedinājis tautu būt labestīgākai un draudzīgakai pret apkartējo vidi un cilvēci, lai sasniegtu garīgu nevis materiālu pilnību. Viņš ļoti daudzās dzejās, kā arī savos aforismos ir minējis, ka mēs uz šīs zemes esam vieni un, kad visi mēs reiz nonaksim viņpasaulē:

Rainis pastāsta mums, ka šī ir tikai materiāla dzīve, ka mums vajadzētu izglītoties garīgi, domājot par savu dveseli sirdsapziņu, pilnveidot savu dzīvi: