Rakstības temats literatūrā Rolāna Barta skatījumā

Rakstība ir Barta ilggadīgs temats – pat vēl vairāk, iespējams kopš Flobēra (viņa vēstulēs) neviens cits tik briljanti un kaislīgi nav domājis par to, kas ir rakstība. Liela daļa viņa darbu veltīta, lai apzinātu rakstnieka aicinājumu: sākot ar agrīnajiem atmaskojošajiem pētījumiem, kas iekļauti „Mitoloģijās” (1957), par to, kā rakstnieku ierauga citi, piemēram, par rakstnieku kā krāpnieku, kāds tas ir esejā „Rakstnieks brīvdienās”, beidzot ar daudz pretenciozākām esejām par rakstnieka darbu, piemēram, par rakstnieku kā varoni un mocekli esejā „Flobērs un Spriedums”, kurā runa ir par rakstnieka „stila agoniju”. Barta brīnišķīgās esejas par rakstniekiem būtu jāuztver kā dažādas versijas viņa lielajai rakstnieka aicinājuma apoloģijai. Neskatoties uz apbrīnu, ko Barts izjuta pret Flobēra izvirzītajiem paššaustīšanas standartiem, rakstību viņš uzdrošinājās priekšstatīt kā laimes paveidu, kā tas norādīts esejā par Voltēru („Pēdējais laimīgais rakstnieks”) un Furjē, kuru neuztrauc ļaunuma klātbūtne. Savos vēlīnajos darbos viņš runā tieši un par savu pieredzi, sirdsapziņas pārmetumiem, svētlaimi.